Bēgošā zvaigzne Oriona miglājā

Oriona miglājs ir viens no Zemei vistuvākajiem zvaigžņu veidošanās reģioniem. Tas atrodas aptuveni 1400 gaismas gadu attālumā. Tā ir

nemierīga vieta, kur dzimst jaunas zvaigznes, veidojas planētu sistēmas.

Jauno, masīvo zvaigžņu starojums izpūš dobumus miglājā, tādējādi traucējot tuvāko zvaigžņu veidošanos.

www.starspace.lv

Tā kā Orions ir tuva zvaigžņu dzimšanas laboratorija, Habla teleskops tā novērošanai ir izmantots vairākkārt. Jaunākajā kompozīcijā redzams miglāja centrālais reģions, tās veidošanai izmantoti dati, kas iegūti redzamās gaismas un tuvā infrasarkanā starojuma diapazonā.

Astronomi šo attēlu izmantoja, lai meklētu vientuļās planētas, kuras nav piesaistītas kādai zvaigznei, un brūnos pundurus. Infrasarkano staru diapazonā iespējams ielūkoties miglāja ar putekļiem bagātajos mākoņos un ieraudzīt jaunās zvaigznes, kuras nav saskatāmas redzamajā gaismā. Tās šajā attēlā redzamas sarkanā krāsā.

^{NASA, ESA, and Z. Levy (STScI)}

Starp tām zinātnieki

pamanīja kādu neparastu zvaigzni, kas pārvietojas ar ātrumu aptuveni 200 000 km/h.

Iespējams, ka tā ir zvaigzne, kas izmesta no sistēmas, kura sabrukusi pirms aptuveni 540 gadiem. Astronomiem Oriona miglājā bija zināmas divas šādas «bēgošās» zvaigznes, kuras, visticamāk, piederēja vienai, nu jau eksistēt beigušai zvaigžņu sistēmai. Pētījumi liecināja, ka šo sistēmu sākotnēji veidoja vairāk nekā divas zvaigznes. Tagad, meklējot pavisam citus objektus, astronomi nejauši varētu būt atklājuši trešo šīs sistēmas zvaigzni.

Lai noskaidrotu, vai šī zvaigzne tiešām ir piederējusi minētajai sistēmai, astronomiem nāksies veikt papildu novērojumus, kā arī izstrādāt modeli, kas izskaidrotu, kā izjuka šī sistēma.

Kas zina, kādus noslēpumus izdosies atminēt, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem.

^{NASA, ESA, K. Luhman (Penn State University), and M. Robberto (STScI)}