Kopš brīža, kad Zemi sasniedza pirmās Voyager 2 nofotografētās polārblāzmas uz citām Saules sistēmas planētām, interese par tām nav atslābusi.
Hubble novērojis polārblāzmas uz Urāna
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Polārblāzmas rada lādētu daļiņu plūsmas, piemēram, tie var būt elektroni, kuru avots ir Saules vējš, planētas jonosfēra vai dažādi procesi uz pavadoņiem. Lādētās daļiņas noķer planētas magnētiskais lauks un novada tās atmosfēras augšējos slāņos, kur tās mijiedarbojas ar gāzu molekulām un rada raksturīgo spīdēšanu.
Jupitera un Saturna polārblāzmas ir labi izpētītas, ko nevarētu teikt par polārblāzmām uz milzu planētas Urāna. 2011.gadā Habla teleskopam pirmo reizi izdevās nofotografēt šo parādību uz Urāna. 2012. un 2014. gadā astronomu grupa Parīzes observatorijas speciālistu vadībā pievērsās Urāna polārblāzmām, izmantojot Habla teleskopa STIS instrumenta spēju uztvert arī ultravioleto staru diapazonu.
Viņi izsekoja, kā divas spēcīgas Saules vēja «brāzmas» ceļo cauri starpplanētu telpai līdz pat Urānam, attiecīgajā brīdī pavēršot Habla teleskopu pret milzu planētu. Viņi novēroja līdz šim intensīvāko polārblāzmu uz tālās planētas. Ilgākā periodā zinātnieki ieguva pierādījumus, ka šie reģioni rotē kopā ar planētu, kā arī pētnieku grupai izdevās atrast «nozaudētos» Urāna magnētiskos polus. Tos pirmo reizi atklāja 1986.gadā ar Voyager 2, bet, ņemot vērā, ka planētai uz virsmas nav nekādu stabilu un novērojamu atskaites objektu, kā arī mērījumi tolaik nebija precīzi, magnētisko polu atrašanās vieta bija grūti nosakāma.
Attēlā redzamais Urāna portrets ir veidots, kombinējot divus attēlus - viens uzņemts, lai redzētu polārblāzmu, bet otrs - gredzenu.
ESA/Hubble & NASA, L. Lamy / Observatoire de Paris