Daudzu tūkstošu gadu laikā Nepālas šerpas ir fizioloģiski pielāgojušies dzīvošanai augstu kalnos, tāpēc arī spēj būt neaizstājami palīgi alpīnistiem no visas pasaules centienos iekarot mūsu planētas augstāko virsotni - Everestu.
Zinātnieki atklāj Nepālas šerpu noslēpumu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Būtiskākais faktors, kas nosaka šerpu šķietami pārcilvēciskās spējas izdzīvot tādā augstumā, ir viņu organisma spēja sadzīvot ar skābekļa badu un izvairīties no augstuma slimības, kas moka ne vienu vien alpīnistu un ir prasījusi neskaitāmas dzīvības. Patiesībā šerpu organisms pat nevis sadzīvo ar skābekļa badu, bet
gadu tūkstoši, kas pavadīti augstu kalnos, šerpu organismu ir iemācījuši jau šūnu līmenī efektīvāk izmantot pieejamo skābekli.
Tas noskaidrots Kembridžas universitātes fiziologa Endrjū Mareja pētījumā ar nepāliešiem un alpīnistiem, kas parasti dzīvo tuvāk jūras līmenim, raksta www.sciencealert.com.
«Šerpas tūkstošiem gadu ir pavadījuši augstu kalnos, tādēļ nav pārsteigums, ka viņi ir adaptējušies apstākļiem, lai organisms efektīvāk izmantotu skābekli un ģenerētu enerģiju,» sacījis Marejs.
«Kad pavadām ilgāku laiku lielā augstumā, mūsu organisms zināmā mērā pielāgojas apstākļiem un mēs sākam līdzināties šerpām. Tomēr viņu efektivitāti mums nesasniegt.»
Lai pierādītu pieņēmumus, Marejs ar pētnieku komandu devās izpētes ekspedīcijā Xtreme Everest 2. Tās ievadā tika paņemti asins un muskuļu audu paraugi no 10 pētniekiem Londonā, kas pārsvarā bija eiropieši, un 15 Nepālas šerpām Katmandu. Pēcāk identiski paraugi tika ievākti, kad ekspedīcijas dalībnieki sasniedza Everesta bāzes nometni 5300 metru augstumā, kā arī pēc divus mēnešus ilga aklimatizācijas procesa.
Veicot ievākto asins un audu paraugu analīzes, secināts, ka
dabiskajā vidē nepāliešu mitohondriji ir efektīvāki adenozīntrifosforskābes (ATF) ražotāji un nodrošina labāku enerģijas apmaiņu starp šūnām.
Tāpat šerpu organismam raksturīgs zemāks tauku oksidācijas līmenis, un tas nozīmē, ka viņu organisms labāk prot ražot enerģiju no cukuriem, nevis no taukiem, kas ir mazāk efektīvs process. Piedevām tam nepieciešams arī vairāk skābekļa nekā enerģijas ražošanas procesam no glikozes.
Tāpat pētnieki noskaidrojuši, ka šerpām ir blīvāks kapilāru tīkls, un tas nozīmē, ka norit labāka audu apgādāšana ar skābekli.
Zinātnieki cer, ka atziņas par šerpu organisma īpatnībām dos iespēju izstrādāt jaunas metodes cīņai pret skābekļa badu, kas ir ļoti būtisks faktors dzīvības saglabāšanai cilvēkam, kurš ir nonācis intensīvās aprūpes nodaļā.
