NASA jau sešdesmitajos bija doma lidot tālāk par Mēnesi

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: NASA

Kopš amerikāņu astronauts Džīns Sernans iekāpa Apollo 17 modulī 1972.gadā, uz Mēness savu kāju cilvēks nav spēris, un uz tā palikuši vien to pēdu nospiedumi, ko šajā bezvēja pasaulē atstāja iepriekšējo Apollo misiju astronauti.

Lai arī Apollo misijas uzskatāmas par veiksmīgām, budžeta ierobežojumu dēļ Apollo 17 bija pēdējā NASA misija uz Mēnesi. Faktiski ASV Kongress jau 1969.gadā, vēl pirms pirmais cilvēks (Nīls Ārmstrongs) bija spēris savu kāju uz Mēness putekļainās virsmas, ar budžeta cirpšanu bija nolēmis, ka ar Apollo 17 šī programma beigsies, vēsta Popularmechanics.com.

Spītējot budžeta ierobežojumiem, NASA tomēr jau bija plāni misijām Apollo 18, 19 un 20, kuru ietvaros notiktu nolaišanās līdz šim neapmeklētos Mēness reģionos. Priekšpēdējais cilvēks, kas staigāja pa Mēnesi, Harisons Šmits, pat ierosināja nolaisties Mēness tumšajā pusē (puslode, ko pavadonis pret Zemi nekad nepagriež), tomēr NASA viņa ideju uzskatīja par pārāk riskantu.

Visas trīs misijas paredzēja trīs dienu uzturēšanos dažādos Mēness krāteros, bet Apollo 20 misijas astronauti, ja būtu nolaidušies ieplānotajā Tiho krāterī, būtu sastapuši Surveyor 7 zondi.

Paralēli šīm misijām NASA jau kala plānus, kā doties tālāk kosmosā. Viena no pirmajām idejām bija iezīmēt astotnieka formas trajektoriju lidojumā uz Venēru, tad Marsu, tad atpakaļ uz Venēru un visbeidzot Zemi. Ambiciozā ideja tiktu īstenota bez nolaišanās uz planētu virsmas, taču ietvertu zinātnisko instrumentu nogādāšanu uz tām.

Zinātnieki bija aprēķinājuši, ka, izmantojot labvēlīgu visu iesaistīto planētu izvietojumu Saules sistēmā, misija būtu īstenojama pusotra gada laikā, turklāt pirmajā lidojumā uz Venēru, NASA lidaparāts atrastos vien 1930 kilometrus virs tās biezās atmosfēras. Venēras-Marsa-Venēras-Zemes misija, ja būtu notikusi, tad 1981.gadā, kad pēc NASA plānotāju domām viņu rīcībā būtu vēl progresīvākas tehnoloģijas, kas lidojumu padarītu drošāku un vieglāk īstenojamu.

Tomēr astotnieka iezīmēšana starp abām kaimiņplanētām tā arī nenotika; pat netika tā pa īstam nopietni apsvērta. Ar lidojumu tiešā ceļā uz Marsu gan bija citādāk. Jau strādājot ar Apollo misijas tehniku, aģentūras speciālisti domāja par potenciālu lidojumu dziļāk kosmosā. Tā, piemēram, 1961.gadā vairāki NASA partneri sāka izstrādāt raķeti, kas izmantotu kodoldzinēju un dotu iespēju ātri vien aizlidot līdz Marsam. Pie tam Marsa misijas koncepcija paredzēja lidaparāta montēšanu Zemes orbītā moduli pa modulim. Sasniedzot Marsu, process būtu tieši tāds pats kā Apollo misijās - planētas orbītā atrastos galvenais modulis, no kura līdz Marsam dotos nolaišanās modulis ar diviem astronautiem.

Raķetes ar kodoldzinēju (NERVA) izstrādei krusts tika pārvilkts 1972.gadā, tādēļ lidojums uz Marsu, kurš teorētiski bija iespējams periodā starp 1978. un 1991. gadu, nenotika. Tā vietā NASA sāka domāt par Apollo tehnoloģiju izmantošanu kosmosa stacijas izveidei. Šī ideja gadu desmitu gaitā ir materializējusies starptautiska projekta formātā un šobrīd Starptautiskās kosmosa stacijas veidolā riņķo ap Zemi 400 kilometru augstumā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu