Aptuveni pirms gadsimta sers Džeims Džīns un Edvīns Habls ievēroja, ka spirālveida galaktikām ar lieliem centrālajiem sablīvējumiem ir raksturīgi kompakti spirāles zari, savukārt mazāku sablīvējumu gadījumā spirāles zari ir plašāk novietoti. Kopš tiem laikiem, atkarībā no spirāles zaru izvietojuma, simtiem tūkstoši galaktiku ir klasificētas kā Sa, Sb, Sc un Sd. Pirms aptuveni desmit gadiem profesors Marks Sīgars atklāja saistību starp centrālā melnā cauruma masu un galaktikas spirāles zaru izvietojumu. Doktors Bendžamins Deivis un profesors Alisters Greiems turpināja šīs sakarības izpēti, izpētot lielāku skaitu galaktiku. Viņi atklāja, ka Sc un Sd tipa galaktikās, kuru spirāles zari ir atvērtāk novietoti, supermasīvā melnā cauruma masa ir mazāka nekā Sa un Sb tipa galaktikās.
«Šī saistība var konkurēt, ja ne pat pārspēt visas citas metodes, kuras tiek izmantotas melnā cauruma masas prognozēšanai,» pastāstīja doktors Deivis. «Ikviens var aplūkot galaktikas fotogrāfiju un uzreiz noteikt, cik liela varētu būt melnā cauruma masa.»
Šī saistība liecina, ka melnie caurumi un diskveida galaktikas attīstās vienlaicīgi. Metode ļauj prognozēt melnā cauruma masu arī tām galaktikām, kuru centrā nav viegli identificējama centrālā sablīvējuma, bet ir pietiekami labi nosakāmi spirāles zari.
«Tagad tas ir tikpat viegli kā iemācīties alfabētu - noteikt melno caurumu masu spirālveida galaktikās,» piebilda profesors Greiems. «Vēl jo svarīgāk ir tas, ka šī sakarība palīdzēs atrast teorētiski iespējamos, bet līdz šim praktiski nenovērotos, vidējas masas melnos caurumus, kuru masa ir 100 līdz 100 000 reižu lielāka nekā Saules masa. Tie ir masīvāki nekā parasta zvaigzne, bet ir mazāki nekā supermasīvie melnie caurumi, kuru masa miljoniem un pat miljardiem reižu pārspēj Saules masu.»
