RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Irbenes radioteleskopi - no metāllūžņiem līdz Visuma tālāko vietu izpētei

Zane Neimane/ TVNET 1
intervija
Foto: Publicitātes

Pa ceļam no Ventspils uz Mazirbi, iegriežoties mežā, skatam paveras atjaunotie, spoži baltie Irbenes radioteleskopi, kuri kontrastē ar līdzās esošo pamesto militāro pilsētiņu. Turpat dzīvo arī bijušais Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra vadītājs Juris Žagars, kurš šo vietu, iespējams, pazīst vislabāk. Intervijā ar portālu TVNET viņš stāsta, kā aptuveni desmit gadus teleskopi sargāti no bruņotām bandām, kā arī ieskicē to, kā ar šiem instrumentiem Latvija var piedalīties tālāko Visuma vietu izpētē.

Ar ko nodarbojas Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs? Un kā izmanto tā iegūtos datus?

Centrs pirmām kārtām nodarbojas ar fundamentālo zinātni, un tai lietojums var rasties pēc dažiem gadiem, vairākiem desmitiem gadu vai pat pēc gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Fundamentālajai zinātnei parasti nav ātras izejas uz praktisku rezultātu, tomēr tā ir nepieciešama, lai sekmes būtu nākotnē. Irbenē ir divi radioteleskopi - viens ar 16 un otrs ar 32 metru diametru. Īpaši lielākais tiek uzskatīts par labāko teleskopu Ziemeļeiropā. Tādu instrumentu pasaulē vispār nav daudz - daži desmiti līdz pussimtam. Šo skaitu jācenšas izmantot pēc iespējas racionālāk, ņemot vērā ne tikai mūsu lokālās intereses. Ar šādiem radioteleskopiem, ja daudzi instrumenti no vairākām valstīm strādā vienlaikus, uzkrājot informāciju par vienu un to pašu astronomisko objektu, kā ultrasonogrāfijā ir iespējams no akustiskā signāla veidot attēlu.

Tādējādi ar šo pieeju ir iespējams formēt vistālāko visuma objektu attēlus.

Tā kā ar šiem radioteleskopiem var redzēt tik tālus objektus attēla formā, kā nav pieejams ne ar vienu citu tehnoloģiju, tad, loģiski, nelielais instrumentu skaits jāizmanto šim mērķim - lai mēs izprastu visumu, redzētu, kā tas ir iekārtots. Tajā pašā laikā tā ir arī sava veida laika mašīna, jo, ja mēs skatāmies objektus, kas atrodas 10 miljardu gaismas gadu attālumā, tad redzam, kādi tie bija pirms 10 miljardiem gadu. Domāt, ka no šādiem pētījumiem mēs varētu kādu ātru komerciālu atdevi iegūt, ir diezgan naivi, bet tajā pašā laikā cilvēkiem ar šādām lietām arī ir jānodarbojas, lai mēs saprastu pasauli, kurā dzīvojam, - gan apdraudējumus, gan iespējas.

Tas gan, protams, neizslēdz darbiņus ar vairāk lietišķu piesitienu. Tā kā fundamentālie pētījumi neaizņem visu laiku, notiek arī praktiski darbi.

Ar radioteleskopiem tiek pētīta saules aktivitāte,

jo no tās ir atkarīga gan telekomunikāciju līniju, gan pat reizēm elektropārvades līniju darbība. Tāpat notiek kosmisko atkritumu pētījumi. Domājam arī par satelīttelekomunikāciju lietojumiem un tamlīdzīgām lietām. Visi astronomiskie un kosmiskie novirzieni nav tāda veida nodarbe kā kaut ko nopirkt un tūlīt pārdot. Ja vēlas kaut ko nopelnīt, tad šie nosacīti praktiskie virzieni ir saistīti ar ļoti nopietnām iestrādēm un sagatavošanos. Nepieciešamas arī ļoti sarežģītas tehnoloģijas, un mums centrā tās ir pasaules augstākajā līmenī.

FOTO: Publicitātes

Astronomiskie pētījumi nekur pasaulē nav komercializējami, lietojami uzreiz. Ir tādi, kuri ir ar praktisku piesitienu pārskatāmā nākotnē, un tādi, kuri, kā jau es teicu, rezultātu sniegs pēc gadsimtiem vai pat pēc gadu tūkstošiem.

Piemēram, kad beigsies Saules mūžs, būs atrasta vieta, uz kurieni pārvākties mūsu pēctečiem?

Jā, bet tas nav vienīgais. Ja runājam par visumu, tagad jau esam to iepazinuši labāk. Mēs dzīvojam tādā ļoti klusā visuma nostūrī, varētu teikt, zināmā aizvējā.

Mums ir priekšstats, ka kosmiskā telpa ārpus Zemes atmosfēras ir teju vakuums, kur nekā nav.

Tagad jau zinām, ka mūsu visuma telpa ir piepildīta ar daudzām, dažādām lietām un lielākā daļa no tām ir kaitīgas un nesavietojamas ar dzīvību – piemēram, dažādi starojumi un tā tālāk. Tā ka apdraudējums nav tikai no Saules degvielas beigšanās, kad tā eksplodēs, līdz tam vēl ir jāgaida miljardi gadu. Kaut kas pilnīgi negaidīti var notikt arī daudz pārskatāmākā nākotnē. Visuzskatāmākais piemērs būtu asteroīdi. Arī bīstamākos no tiem mēs brīvos brīžos pētām. Tāpat pašlaik centrā gatavojas uzstādīt arī jauna tipa antenas, kas strādās ar garajiem viļņiem. Šeit darbs ir interesants.

FOTO: Publicitātes

Jaunie cilvēki, kuri studē inženierzinātnes, arī meklē izmantojumu savām spējām, un, ja valstī nav nevienas vietas, kur viņiem būtu iespēja pastrādāt, kaut vai praktizēties, tad cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, nodibina ģimeni un tur arī paliek. Šī ir viena tāda vieta, kur, tā varētu teikt, «dvēselīti piesiet», lai būtu iespēja pastrādāt ar modernām tehnoloģijām un tajā pašā laikā nepamest Latviju. Tādu vietu valstī palicis ļoti maz. Irbenes radioteleskops pašlaik ir lielākā zinātniskā infrastruktūra valstī. Pēc Salaspils kodolreaktora slēgšanas tāda līmeņa objektu valstī vienkārši vairāk nav. Jaunie cilvēki, kuri šeit bijuši praksē, tehnoloģijas un pieejas var izmantot ļoti daudzās citās inženierzinātņu jomās.

Vai jūs varētu pastāstīt par infrastruktūru? Cik saprotu, viss ēku kopums tika atgūts 1994.gadā un iepriekš bija militārs objekts. Kā tas tika savests darba kārtībā?

Objekts tika saņemts ļoti bēdīgā stāvoklī daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, palikuši bija tikai paši radioteleskopi bez uztverošās un apstrādes aparatūras, jo tā bija ar militāru ievirzi. Otrkārt, arī paši dzelži bija pasliktā stāvoklī, jo armijā jau arī nestrādāja nekādi muļķi. Viņi jau saprata vismaz kādus piecus gadus, ka būs jāizvācas no šejienes. Līdz ar to nebija motivācijas veikt ikdienišķo apkopi. Viss tika atstāts, lai noiet līdz kliņķim. Lai gan teleskopus saņēmām ļoti sliktā stāvoklī, inženierzinātnēm tie ir ļoti nozīmīgi. Irbenes teleskopu vērtība manā ļoti virspusējā vērtējumā ir aptuveni 60 miljoni eiro, ja kaut kas tāds būtu jāuzbūvē no jauna. Mēs pašlaik esam ieguldījuši dažpadsmit miljonus eiro. Domāju, ka tas ir labi un sakarīgi.

Jāsaka gan, ka

sākumā bija ļoti liels spiediens nodot teleskopus metāllūžņos par aptuveni 30 000 eiro.

Daži veči būtu uzvārījušies. Par to naudu būtu sanācis kārtīgs «poršs». Tomēr tas nenotika, jo tajā laikā šeit bija entuziastu grupa profesora [Edgara] Bervalda vadībā, kura neļāva teleskopus atdot. Viņi vienojās ar zemessardzi par objekta apsardzi, kā arī paši sargāja aptuveni desmit gadus, kamēr nebija naudas teleskopu atjaunošanai. Līdz pat 2004.gadam nauda, ko izdevās piesaistīt, bija tik maza, ka instrumentus nebija iespējams savest pat primitīvā darba kārtībā. Tomēr arī izlaupīt teritoriju nevienam netika ļauts.

Pirmo atbalstu mums sniedza Aizsardzības ministrija. Tas ļāva ne tikai nostāties uz kājām, bet jau izkustināt vezumu no vietas. Pēc tam mēs saņēmām naudu no Eiropas Savienības fondiem, un tagad var teikt, ka observatorija un teleskopi ir savesti darba kārtībā, kura atbilst normālam pasaules izpratnes līmenim. Instrumenti ir pieslēgti internetam, un ar tiem strādā ne tikai no Ventspils, bet arī no citām valstīm. Lai zinātnieks varētu šo teleskopu izmantot, ir vajadzīgs interneta pieslēgums, programmatūra un piekļuves kodi. Palaižot programmu, ievadot piekļuves kodus, var saņemt kontroli pār teleskopu un strādāt. To jau pamēģinājuši kolēģi gan no Polijas, gan Somijas, kā arī Nīderlandes un citām valstīm. Šādi, pārdodot teleskopu izmantošanas laiku, daudz naudas nopelnīt nevar, tomēr kaut ko salasīt var. Ņemot vērā to, ka mums pašiem nav tādu resursu, lai teleskopi būtu noslogoti visu diennakti.

FOTO: Publicitātes

Tad jau jums nemaz nevajag dzīvot tik tuvu teleskopam?

Es te dzīvoju tāpēc, ka strādāju šeit jau no pirmās dienas - 1994.gada. Esmu šajā vietā iedzīvojies. Tā kā tolaik biju pirmais apsardzes priekšnieks, man te bija jābūt. Tad jau uzbruka pat bruņotas bandas, kuras gribēja savākt krāsaino un cita veida metālus. Tā es te iekārtojos teleskopiem tuvāk. Tagad aktīvā apritē ar tiem vairāk neesmu, bet tepat vien esmu palicis.

Tas nozīmē, ka tajā laikā jūs fiziski apsargājāt šo teritoriju?

Jā, bet ne tikai. Mēs jaucām ārā motorus, kuriem bija pārsisti tinumi, vilkām tos ārā un ar saviem žigulīšiem vedām uz Rīgu. Tos tad pa kluso pārtina, un tad vedām atpakaļ, stiepām pa trepēm augšā līdz pat 40 kilogramu smagu tehniku un montējām kopā. Tika arī atjaunota elektropievade. Tomēr, ja iztēlojaties…

Tajā dienā, kad armija objektu nodeva, krūmi jau bija pilni ar dzelžu kārotājiem,

kuriem bija tehnika – mašīnas un celtņi – un ieroči. Tikko aizbrauca pēdējā armijas mašīna, viņi brauca demontēt teleskopus metāllūžņos. Arī mūsu sargi bija bruņoti, tomēr viņu pistoļu šāvieni netika uztverti nopietni. Tikai, kad izsauca zemessargus, kuri sāka atšaudīties ar automātiskajiem ieročiem, metālu kārotāji teleskopus pameta. Mūsdienās kaut ko tādu ir grūti iedomāties, bet ar to mēs sākām, jo te taču bija «piķis» - 30 000.

Kā ir ar bijušo armijas pilsētiņu, kas atrodas līdzās? Vai tur cilvēki arī pašlaik nesiro apkārt?

Tur var būt gan autorizēta, gan neautorizēta dzīvošanās. To es nezināšu, jo lielākā daļa ēku ir atdota [Ances] pagastam, kas mēģina tās jaukt nost un pārdot būvmateriālos. Ar to gan mums ir maz sakara. Interesanti gan bija, ka viena franču televīzijas grupa, kad iegāja iekšā un ieraudzīja tās pusbrukušās mājas, teica, ka, garām skrienot, uzfilmēs arī sižetu reportāžai no Sīrijas. Tas droši vien bija joks, kurā gan bija diezgan daudz patiesības.

Sākumā domājām tur veidot akadēmijas pilsētiņu, bet, kad izkristalizējās, ka nav jābūt tuvumā, lai strādātu ar teleskopiem, bija pilnīgi skaidrs, ka tur nav nekādas perspektīvas. Centrā uz vietas ikdienā strādā aptuveni desmit cilvēku. Paši pētnieki atbrauc tikai uzstādīt un pārbaudīt aparatūru, un tad viņi strādā no saviem datoriem, neatkarīgi no tā, kur atrodas.

FOTO: Publicitātes

Bijušajā armijas pilsētiņā Skrundā, piemēram, notiek bruņoto spēku mācības. Vai kaut kas tāds varētu notikt arī Irbenē?

Arī te ir notikušas mācības, bet tās tomēr ir grūti savietojamas ar zinātnisku darbu, jo šādi instrumenti tomēr nemīl, ka viņiem blakus notiek spridzināšana un tamlīdzīgas lietas.

Kādi ir ierobežojumi, lai zinātniskais darbs šeit varētu notikt?

Galvenais, tuvumā nedrīkst būt mobilo telefonu bāzes stacijas, jo darbs notiek ar ļoti vājiem signāliem no ārkārtīgi tāliem objektiem un elektromagnētiskais fons jau tāpat ir ļoti liels. Te ir radioraidīšanas aizlieguma zona apmēram deviņu kilometru rādiusā. Protams, spridzināt, traucējumus elektrotīklā laist, tas viss ir nepieņemami. Tomēr vairāk ierobežojumu arī nav.

Kā jūs pats 2004.gadā kļuvāt par centra vadītāju?

Tā ir vesela epopeja, jo 2004.gadā bija skaidrs, ka ne jau tikai marodieri, bet elementāra korozija apdraud antenas. Draudēja, ka tās var sarūsēt un uzkrist kādam uz galvas. Tā kā vecā vadība ar šo problēmu galā netika, teleskopi ar valdības lēmumu tika pievienoti Ventspils augstskolai, kā arī nomainīta vadība. Šādas zinātniskas institūcijas kā Irbene nevar pastāvēt bez svaigām asinīm - ja nav jaunu cilvēku, kuri par to interesējas. Tajā laikā strādāju Latvijas Universitātē un mēģināju darbam šeit piesaistīt studentus no Fizikas un matemātikas fakultātes.

Tomēr Rīgas studentu dabūt uz šejieni regulāri izrādījās neiespējami.

Viņiem šķita, ka tad, ja viņi divreiz gadā te ir atbraukuši, tas jau ir daudz. Rīdziniekam Irbene ir tālā zona. Attālums, protams, ir relatīvs - 200 kilometri Maskavā, kur es kādreiz studēju, bija izbraukājams attālums. Rīdziniekam tas beidzas ap Tukumu, Siguldu, Jelgavu. Tad bija skaidrs: ja nav iespējams Universitātes studentus iemānīt šajā objektā, atliek Ventspils augstskola, līdz kurai ir 33 kilometri. Ventspils inženierzinātņu un elektronikas studenti šeit bija ievilināmi. Viņi braukāja daudz biežāk.

Vai studenti, kuri brauc strādāt, ir vairāk vērsti uz lietišķajām zinātnēm?

Studenti ir no inženierzinātnēm un dabas zinātnēm, kuras nav lietišķās. Piemēram, [Ventspils Augstskolas Astronomijas un astrofizikas nodaļas vadītājs Ivars] Šmelds ar saviem studentiem pēta to, ka

visumā ir atrasti mākoņi, kuros ir vairāk spirta nekā okeānos ūdens.

Neteiksim, ka tas būtu ļoti lietišķs pētījums, bet kāds cits varētu domāt arī savādāk… (Smejas.) Nav gan skaidrs, kā tiem tikt klāt. Es to vairāk traktētu kā fundamentālu un nelietišķu pasākumu ar tādu lietišķu akcentiņu.

Astronomija, protams, nav tā zinātne, no kuras var gūt kādu ātru komerciālu labumu, bet mums ir nepieciešami kondensācijas centri, lai mūsu gaišākie prātiņi nebrauc prom no šīs valsts. Cilvēki, kuri ir tendēti uz zinātni, nav tādi, kuri dzenas pēc iespējami lielākas naudas. Zinātniekiem vajag tik daudz, lai viņi varētu vairāk vai mazāk komfortabli, normāli dzīvot un savu brīvo laiku veltīt pētījumiem, nevis domām par izdzīvošanu. Tad, kad šis līmenis ir, cilvēkiem par prioritatīvu jomu kļūst darbs. Lai sniegtu iespēju strādāt, ir jābūt tehnoloģijām, iekārtām un normāliem apstākļiem. Šis ir viens no nedaudzajiem centriem Latvijā, kas dabas un inženierzinātņu jomā var būt gan kā «startaps» jaunajiem cilvēkiem, gan tiem, kuri te paliek uz ilgāku laiku. Arī šis aspekts Latvijai ir nozīmīgs. Manuprāt, tas ir jāuztver kā praktisks labums, ņemot vērā demogrāfisko situāciju. Jaunie un gaišākie prāti aizbrauc ne tāpēc, ka viņi te nevarētu nopelnīt, jo Latvijā var programmēt kaut kādas aplikācijas, tomēr tas zinātniekam nav interesanti. Jaunie censoņi aizbrauc tāpēc, ka grib būt vietā, kur var apmierināt savas zinātniskās intereses.

Lai gan tos desmit gadus, kuros šeit nekas nenotika, valdība zinātnei deva arvien mazāk un mazāk, vajag novērtēt, ka Irbenes observatorija jeb radioastronomijas centrs tagad ir starp 15 labākajām Latvijas zinātniskajām institūcijām.

IT Zinātne Irbenes radioteleskops Ventspils Juris Žagars
1 Komentāri