Iegūtie dati liecina, ka GW170817 atrodas aptuveni 130 miljonu gaismas gadu attālumā, aptuveni tikpat tālu cik NGC 4993. Šis ir ne tikai tuvākais reģistrētais gravitācijas viļņu notikums, bet arī viens no tuvākajiem gamma staru uzliesmojuma avotiem.
Tas, ka saplūšana notika tik tuvu, ļāva uztvert gravitācijas viļņus.
Tā kā enerģētiski šie notikumi ir vājāki nekā melno caurumu saplūšana, VIRGO-LIGO nespētu uztvert signālu, ja avots būtu atradies tālāk.
Gravitācijas viļņus rada vairāku masīvu objektu saplūšana. Piemēram, šādi objekti varētu būt neitronu zvaigznes, kas ir ļoti blīvi, savulaik pārnovas rezultātā kolapsējušu zvaigžņu kodoli. Līdz šim neitronu zvaigžņu saplūšana tika uzskatīta par vadošo hipotēzi, kas izskaidroja īsos gamma staru uzliesmojumus. Šīs saplūšanas novērojamais vizuālais efekts ir vismaz 1000 reižu spožāks par parastu novu. To dēvē par kilonovu.
Gandrīz vienlaicīgi novērotie gravitācijas viļņi un gamma starojums viesa cerības, ka GW170817 ir sen prognozētā kilonova. Turpmākie novērojumi ar citiem teleskopiem ir atklājuši tādas notikuma īpašības, kuras visai precīzi atbilst teorētiskajiem modeļiem. Pirmās idejas par kilonovu eksistenci tika izvirzītas pirms aptuveni 30 gadiem. Tiek lēsts, ka konkrētajā gadījumā
saplūda divas neitronu zvaigznes, kur katras masa varēja būt 1 līdz 2 reizes lielāka nekā Saules masa.
Divu neitronu zvaigžņu saplūšanai sekoja smago radioaktīvo elementu «čaulas» izplešanās ar ātrumu, kas līdzvērtīgs 1/5 no gaismas ātruma. Nākamo dienu laikā kilonovas krāsa no izteikti zilas nobīdījās uz izteikti sarkanu. Sākotnējais zilais tonis liecināja par ārējās čaulas izplešanos, kura pārsvarā saturēja vieglākus elementus, tādus kā sudrabs. Turpmākajās dienās arvien izteiktāk sāka izpausties iekšējie atlūzu mākoņa slāņi, kas saturēja smagākus elementus, izraisot krāsu nobīdi uz sarkano. Saplūšanas rezultātā tika radīti smagie elementi, kuru kopējā masa bija aptuveni 6% no Saules masas. Zelta masa aptuveni 200 reizes pārsniedza Zemes masu, bet platīna 500.
