Tā nu tas mūsu sabiedrībā ir iekārtots, ka nedēļā ir piecas darbas dienas un tikai divas brīvdienas, kuras gribas pavadīt maksimāli vērtīgi, turklāt vēlams kopā ar ģimeni vai draugiem. Gada siltajā sezonā, kad tā vien prasās katru mīļu brīdi pavadīt ārpus mājas, viens no veidiem, kā "nomainīt bildi" un izkustēties svaigā gaisā, ir izbraucieni ar velosipēdu, kas neprasa ne vīzu, ne dārgus tūroperatoru pakalpojumus. Viss, kas nepieciešams, ir ar diviem riteņiem un bremzēm aprīkots dzelzs rumaks, sviestmaizes, pudele ar ko dzeramu, un ceļojums var sākties!
Postpadomju eklektiskā elpa
Rīga un tās apkārtne par vēsturiski bagātīgu un savdabīgu vietu trūkumu sūdzēties nevar, un viena no tādām ir Bolderāja, kas pludmales sezonā ir arī galamērķis tiem sauļoties un peldēties gribētājiem, kuri priekšroku dod mazākai burzmai nekā Jūrmalas pludmalēs. Tāds ir arī mūsu mērķis – doties prom no pilsētas burzmas, lai piedzīvotu ko nepieradinātu.
Pirmās asociācijas, izdzirdot šīs apkaimes nosaukumu, ir: "Tur jau ir kā Baltkrievijas nomalē!" Un nav diži pārspīlēts – Bolderāja tik tiešām piedāvā piedzīvot mazu ceļojumu laikā un telpā, jo Eiropas pazīmes un latviešu valodu nāksies pameklēt bezmaz vai ar uguni. Bet ne jau pēc ierastā mēs turp dodamies. Gluži otrādi – lai tīšuprāt pabūtu ārpus laika un telpas, ļaujoties kolorītai laikmetu eklektikai.
Ja pirmās brīvvalsts laikā Bolderāja bija vieta, kur visi kā viens, neskatoties uz savu izcelsmi, runāja latviski, tad padomju pusgadsimts uz šo vietu ir atstājis tik tiešām dziļas un jūtamas pēdas. Un tas attiecas ne tikai uz iedzīvotāju nacionālo īpatsvaru, bet arī uz arhitektūru. Senajā muitnieku un loču ciematā no vecajām ēkām nav palicis pāri vairs gandrīz nekas, jo mazās celtniecībai piemērotās platības dēļ jauno – padomju laika – apbūvi veidoja vecās vietā.
Vairāk ir saglabājusies vecā Bolderāja, kur vēl šodien teicamā stāvoklī atrodamas dažas senās ēkas – ap 1820.gadu celtā māja Lielā ielā 31 (bijusī sinagoga) un ēka Gundegas ielā 1. Par Bolderājas senās apbūves lepnumu uzskatāmas arī kādreizējās kuģu muitas ēkas Miglas ielā 6, kuras pabeigtas 1845.gadā un līdz pat mūsdienām saglabājušās bez nozīmīgām ārējām izmaiņām.
Interesanti fakti par Bolderāju:
- Pirmo skolu kreisā krasta Daugavgrīvā dibinājis zviedru pārvaldītā cietokšņa mācītājs un pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks ap 1681.gadu.
- Pirmās brīvvalsts laikā Bolderāja "uzvedās" kā mazpilsēta, proti, tajā bija visas apkārtnes sabiedriskās ēkas un institūcijas: skola, policija, baznīcas, pasts, veļas mazgātava, ārsts, nabagmāja, pirts. Turklāt tas vēl aizvien bija viens no nozīmīgākajiem Rīgas apkārtnes un vēlāk arī pašas galvaspilsētas rūpniecības rajoniem.
- Pēc Otrā pasaules kara beigām Bolderājas teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecības vajadzībām un tās iedzīvotāji bija spiesti pārvākties, bet upes posmu no Mīlestības saliņas gala līdz Daugavai uz vairākiem gadu desmitiem noslēdza ar ķēdi.
- No Bolderājas nākuši tādi sabiedrībā pazīstami ļaudis kā Dailes teātra aktrise Sandra Volšteine (šobrīd dzīvo un strādā ASV), TV žurnālists Andrejs Volmārs, žurnāliste Aiva Kalve, pirmais Latvijas ekonomikas minstrs Jānis Āboltiņš un Latvijas Augstākās padomes deputāts Jānis Dinevičs.
No Rīgas centra nokļūt Bolderājā visērtāk ir iespējams pa veloceliņu, kas sākas, nobraucot no Vanšu tilta, un turpinās gar Zundas kanālu. Pēc tam ceļš ved tikai taisni pa Daugavgrīvas ielu. Pa ceļam var iebraukt Spilves lidostā, kas līdz 1975.gadam bija galvenā Rīgas lidosta. Tiesa, ēku šobrīd iespējams aplūkot vien no ārpuses, bet lidaparātus – caur žoga spraugām, jo muzejs sliktā tehniskā stāvokļa dēļ apmeklētājiem ir slēgts.
Tālāk ceļš turpinās pa Daugavgrīvas šoseju, bet pēc tam jānogriežas uz Voleriem un jābrauc gar Daugavu līdz Krēmeriem. Izbraucot cauri Krēmeriem, jānogriežas pa kreisi, no kurienes ceļš ved gar Beķera grāvi līdz Zilai ielai, savukārt no Zilās ielas jānogriežas pa kreisi, lai nokļūtu atkal uz Daugavgrīvas šosejas. Izklausās diezgan sarežģīti, taču patiesībā ir diegzan viekārši. Labi asfaltēts trotuārs mijas ar zemes taciņām cauri krūmiem un šoseju, taču esiet rāmi – speciāli aprīkots kalnu velosipēds šim braucienam nebūt nav nepieciešams – galā tiks arīdzan gluži parasts pilsētas braucamais.
Pēc kāda laika Daugavgrīvas šoseja pārtop par Gaigalas ielu, Gaigalas iela – Piestātnes ielā, Piestātnes iela – Kapteiņu ielā, kas ved pāri Buļļupei, un no kuras jānogriežas pa labi, lai, braucot cauri bijušajai slēgtajai militārajai teritorijai, beidzot nokļūtu Bolderājas pērlē – gleznainajā Daugavgrīvas cietoksnī, kas tad arī ir šī veloceļojuma galvenais mērķis.
Vēstures pātagotais Bolderājas lepnums
Daugavgrīvas cietoksnis, kas ir valsts kultūras piemineklis, apmeklētājiem atvērts sestdienās un svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00. Objekta apskate iespējama arīdzan citos laikos, taču tad tas ir iepriekš jāsaskaņo ar Privatizācijas aģentūru pa telefonu 67021403 vai 67021358. Cietokšņa atrašanās adrese ir Birzes iela 2.
Ar ko Daugavgrīvas cietoksnis ir tik īpašs? Ar to, ka tas ir lielākais līdz mūsu dienām saglabājies 17.gs. cietoksnis Latvijas teritorijā. Pēc tam, kad zviedru-poļu karš noslēdzās ar zviedru uzvaru, 1624.gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs "uzmeta aci" iekarotajai Daugavas kreisā krasta skanstei un lika tās vietā uzbūvēt kārtīgāku un modernāku nocietinājumu, kas atradās tagadējā cietokšņa vietā.
Pēc 1641.gada to pārbūvēja par piecstūru bastionu ar platiem grāvjiem un nocietinājumiem, bet 1674.gada rekonstrukcijā tas ieguva mūsdienu veidolu, proti, neregulāras sešstaru zvaigznes izskatu. Cietoksnim bija divi vārti – Ziemeļu jeb Jūras un Dienvidu jeb Rīgas. Pēdējie izdzīvojuši līdz pat mūsu dienām, un caur tiem mēs arī iekļūstam cietokšņa teritorijā.
Līdzīgi kā Rīga, arī Daugavgrīvas cietoksnis bija reizē pilsēta un cietoksnis. Tajā bija baznīca, kurā trīs gadus par mācītāju kalpoja Ernsts Gliks, kā arī kapsēta. Zīmīgi, ka 1864.gadā Daugavgrīvas cietoksnī tika ierīkota pirmā artēziskā aka visā Daugavgrīvas teritorijā, kuras dziļums bija 53,4 m. Līdz tam ūdeni ciematā ņēma no raktajām akām un toreiz vēl nepiesārņotajām upēm.
1710.gadā Rīgu ieņēma krievu cars un Daugavgrīvas cietoksnis bija pēdējais, kas bija palicis, lai "darbiņš būtu padarīts". Tā kā ilgstošo kauju laikā cietoksni bija nomocījis bads un mēris un papildspēki no Zviedrijas vairs nepienāca, tad 1710.gada 1.augustā Daugavgrīva krieviem nodeva savus kapitulācijas noteikumus. Zviedri bija zaudējuši savu pēdējo atbalsta punktu Latvijā, sākās cara laiki.
Neilgi pirms Pirmā pasaules kara cietoksnis kā militāra būve jau bija novecojis, tāpēc 1912.gadā sākta tā pārbūve – pastiprināta mūru aizsardzība, izbūvēti jauni pagrabi pulvera un šāviņu uzglabāšanai. Kad vācu daļas 1917.gadā pārrāva krievu fronti pie Ikšķiles, Daugavgrīvas garnizonam tika pavēlēts uzspridzināt cietokšņa munīcijas noliktavas un atkāpties. Sprādziens cietokšņa vaļņos radīja milzīgus postījumus, kuri vairs tā arī nekad netika atjaunoti.
Pēc tam uz neilgu brīdi cietoksnī pārmaiņus saimniekoja lielinieki, latvieši, igauņi un bermontieši, bet 1919.gada 15.oktobrī to atkal ieņēma latvieši, no kurienes uzsāka Pārdaugavas un Rīgas atbrīvošanu no bermontiešiem. Visi mūsu valsts vēstures svarīgie notikumi vienuviet!
Līdz 1940.gadam cietoksnī bija izvietots Latvijas armijas Tehniskās divīzijas Krasta artilērijas pulks un kā kaujas objekts tas izmantots vairs netika. 1940.gada 9.jūlijā tajā iesoļoja PSRS karaspēks, kas 1947.gadā mēģināja uzspridzināt pulvertorni, taču pilnībā tas viņiem tā ari neizdevās. No tuvākās apkārtnes tika padzīti civiliedzīvotāji, un Daugavgrīva kļuva par slēgtu militāru bāzi.
Padomju armija par apkārtējo vidi un Daugavgrīvas cietokšņa arhitektektoniskajām vērtībām neko daudz nerūpējās. Teju visas būves bija pamestas, pulvertornis daļēji sagrauts, 18.gs. baznīca pārbūvēta par ūdenstorni, bet ventilācijas sistēma sabojāta, tāpēc mūrējums bira kopā.
1993.gada 31.augustā armija cietoksni atstāja. No sākuma tas bija Aizsardzības ministrijas pārziņā, bet pēcāk to nodeva Privatizācijas aģentūrai. No 2015. gada 16. februāra šo valsts kultūras pieminekli uzrauga biedrība "Bolderājas grupa", kas tajā rīko labiekārtošanas talkas, dažādus kultūras pasākumus un izstādes.
Laikā, kad cietoksnis ir atvērts apmeklētājiem, pa tā teritoriju un ēkām ir iespējams brīvi staigāt, kur tik vien sirds kāro. Ieteicams ir līdzi paņemt lukturīti, jo daudzos no tuneļiem ir tumšs kā peklē. Īpaši šāda ekspedīcija ies pie sirds bērniem, jo tā ir iespēja izložņāties pa brikšņiem un laika zoba nograuztām ēkām ar vēstures elpu tepat pakausī pēc sirds patikas.
Ložņājot pa cietoksni, sastopam arī "vietējos iemītniekus" – melnu un bezgala draudzīgu minku, kā arī perējošu gulbja mammu kanāla viducī uz saliņas. Neizbiedējiet! Tā kā cietoksnis ikdienā ir slēgts, tad par citu iemītnieku sastapšanu tā ēkās jāuztraucas nav, vienīgi jāskatās, kur liec kāju, jo visur ir gruveši un vecu mēbeļu paliekas. Visādi citādi – ieslēdz sevī bērnu dienu pētnieku un iztēlojies, ka esi atklājis neapdzīvotu salu!
Saldajā ēdienā – pikniks ar gulbjiem
Ja pēc izzinošās pastaigas pa kultūras pieminekli kaulos vēl ir gana daudz spēka, veloekspedīciju tālāk var turpināt pa šaurajām Bolderājas ieliņām līdz pludmalei. Ieturēties kādā vietējā kafejnīciņā vai uzrīkot pikniku Buļļupes krastā gulbju ielenkumā, piemēram. Cēlie putni no cilvēkiem nebaidās, gluži pretēji – brīžiem pat diezgan nekaunīgi tie pieprasa savu dienišķo maizi un ņem nost to cits citam.
Interesanti, ka vietvārds "Bolderāja" cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, kuru, visticamāk, tai iedevis Johans Bilderings vai Bulderings, kam 1495.gadā ordeņa mestrs izlēņojis muižu – vēlākos Buldurus. "Aa" – lejasvācu dialektā nozīmē "upe". No tā arī radies "Bolderaa".
Nedaudz vēlāk šo pašu Buldurupi sākuši saukt arī par Buļļupi. Iespējams, ka tas noticis tāpēc, ka pa Lielupes straumi uz leju aiz Bulduru muižas atrodas Buļļumuiža. 20.gadsimta sākumā kartēs Buļļupei sastopams vēl viens nosaukums – Muha, bet uz vācu kartēm – Mucha. Kādas latviskas kartes sastādītāji pat mēģinājuši šo apzīmējumu tulkot, proti, Muša, taču šis nosaukums tā arī nav tautas valodā nav iegājies. Un laikam labi, ka tā.
Pa ceļam uz jūru atrodas Bolderājas putnu novērošanas tornis, no kura paveras panorāmas skats uz plašajām piejūras niedru pļavām, kurās vasarās ligzdo ļoti daudz dažādu putnu sugu, bet dažās ganās arīdzan savvaļas govis. Laikā, kad tornī esam uzkāpuši mēs, vēl diezgan labi redzamas ugunsgrēka pēdas, kad aprīļa beigās teju 50 hektāru platībā izdega krūmi un niedres.
Esam galā!
Nobraukti aptuveni 20 kilometri, taču nekādu nogurumu pagaidām nejūt. Svaigais gaiss un vēsturiskie jaunatklājumi laikam uzlādējuši ar enerģiju, liekot aizmirst par visu pārējo uz pasaules. Sejā sitas jūras sāļais gaiss un vējš, bet tālumā skatam rēgojas Bolderājas mols ar stalto bāku tā galā. Uz to dosimies citā reizē, šodienai piedzīvojumu būs gana. Jātiek tomēr vēl atpakaļ. Rīt gan jau varēs just apakšstilbu muskuļus, bet tas bija tā vērts. Rīga ir pārsteigumu pilna, vajag tikai meklēt un ļauties.