Vairākkārt atliktā Černobiļas 4. atomreaktora drošības pārbaude 1986. gada 26. aprīlī beidzās ar katastrofu - reaktorā notika vairāki ūdeņraža sprādzieni un dabā nokļuva milzīgs radiācijas daudzums. Tuvāko nedēļu laikā vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku tika evakuēti no reaktora tuvākās apkārtnes. Līdz pat šai dienai šī teritorija nav piemērota dzīvošanai.
Piemiņas vieta no Černobiļas slēgtās zonas evakuētajiem 96 ciemiem. Neilgi pēc sprādziena PSRS izveidoja slēgtu, militāri kontrolētu aizsargzonu 30 km rādiusā, no kuras kopumā tika evakuēti 135 tūkstoši cilvēku. 70 ciemos piesārņojums bija tik liels, ka tos nolīdzināja līdz ar zemi un gruvešus apraka.
Šobrīd Černobiļas slēgtajā zonā ik dienu strādā ap 7 tūkstošiem cilvēku. Daļa no viņiem joprojām likvidē avārijas sekas un ierobežo bojāto reaktoru, pārējie veic citus sadzīviskus darbus un zinātniskus pētījumus.
Divus gadus pēc sprādziena 50 km attālumā no atomreaktora reaktoru apkalpojošajam personālam tika uzbūvēta jauna Slavutičas pilsēta. No tās katru rītu ar vilcienu uz darbu ierodas strādnieki, vakarā viņi dodas atpakaļ. Daļa strādnieku nakšņo arī Černobiļas pilsētas dienesta viesnīcās.
Černobiļas pilsēta atrodas 15 km no reaktora, uzreiz ārpus 1. zonas robežām. Šeit rit it kā normāla dzīve - te var atrast dienesta viesnīcas, administrācijas telpas, veikaliņus, policijas iecirkni. Bērnus gan šeit nav iespējams ieraudzīt - personām, kas jaunākas par 18 gadiem, ieeja aizsargzonā ir liegta.
Černobiļa ir kļuvusi par iecienītu tūrisma galamērķi - 2017. gadā šo slēgto zonu apmeklēja 50 tūkstoši interesentu.
Viens no pēdējiem Ļeņina pieminekļiem Ukrainā. Vēl 1991. gadā Ukrainā kopumā bija 5500 Ļeņina pieminekļu.
Dugas radars - 150 metrus augsts un puskilometru garš PSRS slepenais militārais objekts, kas kopš pabeigšanas 1976. gadā izraisīja traucējumus radio, televīzijas un aviācijas sakaros visā pasaulē. Šā radara darbības mērķi vēl joprojām ir noslēpumainības plīvuros tīti.
Oficiālā versija - laicīgi brīdināt par ballistisko raķešu palaišanu no Amerikas. Tautā saukts par “Krievu dzeni”, radars izplatīja signālu, kas atgādināja asus, periodiskus klauvējienus.
Pastāv vairākas sazvērestības teorijas, ka šī antena patiesībā bija PSRS zinātnisks rīks, ar kuru ietekmēt cilvēku prātus un kontrolēt laika apstākļus. Arī tāda, ka Černobiļas sprādziens patiesībā bija amerikāņu izraisīta operācija, lai sabojātu radaru. Šā vai tā, Padomju Savienība šā objekta pastāvēšanu slēpa - kartēs šī vieta tika atzīmēta kā pionieru nometne.
Nelegāla iekļūšana Černobiļas slēgtajā zonā ir populāra adrenalīna meklētāju izklaide. Internetā ir atrodami pat 1000 eiro vērti piedāvājumi 5 dienu pārgājienam zonā, tai skaitā arī lēciens ar izpletni no šā radara.
Černobiļas atomstacijas četri reaktori, 4. reaktors - zem sarkofāga. Pārējie trīs vēl turpināja darbu, pēdējais no tiem tika slēgts 14 gadus pēc sprādziena - 2000. gadā. Plānots bija uzbūvēt 12 šādus reaktorus, bet sprādziens šiem grandiozajiem plāniem pielika punktu.
Piektais gandrīz līdz gatavībai novestais reaktors, kurš pēc sprādziena nemainīgs ir palicis līdz pat mūsdienām.
Visradioaktīvākā pilsēta pasaulē - Pripjata. Toreiz tā tika dēvēta par cerību pilsētu un tika uzskatīta par vienu no modernākajām visā PSRS. Pripjata atradās vistuvāk atomelektrostacijai. 36 stundu laikā pēc sprādziena no šejienes tika evakuēti 50 tūkstoši iedzīvotāju.
Pripjata atrodas pirmajā - vispiesārņotākajā zonā. Līdz reaktoram vien 3 kilometri. Piesārņojums šeit ir tik liels, ka šīs apkārtnes apdzīvošana nebūs iespējama vēl 20 tūkstošus gadu.
Černobiļas pilsētas attīrīšanas darbos ietilpa arī 3 metru augsnes slāņa norakšana un izgāšana īpašās “apglabājuma” vietās. Pripjatā šāda attīrīšana nav veikta.
Bērnu atrakciju parks, kura atrakcijās nekad nav priecājušies bērni. Četras dienas pirms tā atklāšanas, kas bija paredzēta 1986. gada 1. maijā, notika kodolkatastrofa.
Daļa no Černobiļas aizsargzonas evakuētajiem tika izmitināti jaunuzbūvētajā 50 km attālajā Slavutičā. Starp viņiem arī 8 tūkstoši Pripjatas bērnu. Starp šīs pilsētas iedzīvotājiem ir augsts radiācijas izraisītu slimību skaits.
Pēc pusgada aizsargzonā atgriezās apmēram trīs tūkstoši cilvēku, galvenokārt vecīši pensionāri, kuri ilgojās atkal dzīvot savās dzimtajās mājās.
Tūristu pieplūdums Pripjatai palielinājās pēc tam, kad tā tika iekļauta populārajās videospēlēs “S.T.A.L.K.E.R.: Černobiļas ēna”, “Call of Duty 4: Modern Warfare”, kā arī tika parādīta “Gāzi grīdā” sērijā un citos televīzijas raidījumos un filmās.
Cilvēku pazušana no šā apvidus ir sekmējusi augu un dzīvnieku vairošanos. Zinātnieki pēta - vai dabai izdosies sadzīvot ar atomkatastrofas sekām?
Mežu ugunsgrēki Černobiļā nav retums, tie tiek uzskatīti par bumbu ar laika degli - ugunsgrēks uzmet gaisā bīstamos radiācijas putekļus, kurus vējš aizpūš pa visu apkārtni.
Varasiestādēm galvassāpes sagādā arī radioaktīvā metāla zagļi. Kaut arī Černobiļas slēgtā zona tiek apsargāta, metāla nelegāla izvešana no zonas nav retums.
Pripjatas slimnīcu 26.aprīļa rītā sāka piepildīt cietušie, lai gan oficiāla paziņojuma par avāriju nebija. Sestdiena sākās kā parasti - bērni devās uz skolu, dzīve ritēja ierasto gaitu. Taču uz zemes, kurai pāri virzījās reaktora izmestie radioaktīvie mākoņi, nosēdās kodoldaļiņas, kas izstaroja pat 10 000 rentgenu stundā. Tikai 27. aprīlī beidzot pilsētā sākās evakuācija. Bija vajadzīgas trīs dienas, lai padomju valdība atzītu, ka notikusi katastrofa.
Evakuācijas laikā mājdzīvniekus bija pavēlēts atstāt. Vēlāk pilsētā tika iesūtīta vietējo mednieku brigāde un Pripjatas ielas bija burtiski pilnas ar nošauto suņu un kaķu ķermeņiem.
Pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas slēgtās zonas robežas tika pārskatītas un evakuēto iedzīvotāju skaits palielināts. Evakuēšana turpinājās līdz 1995. gadam.
Šodien zonā pastāvīgi dzīvo apmēram 100 cilvēku.
Anatolijs pirms katastrofas strādāja Dugas radarā. Viņš apgalvo, ka nekad nav pametis savas mājas Černobiļas pilsētā. Pat sprādziena un evakuācijas laikā.
Anatolijs saņem valsts pensiju un par dzīvi zonā īpaši nesūdzas. Vien par to, ka viņa retie kaimiņi jeb pastāvīgie Černobiļas iedzīvotāji ir strauji gājuši mazumā.
Līdz Černobiļas reaktoriem no šā Oranes ciema centrālā veikaliņa ir 45 km. Šī apkārtne nekad nav tikusi evakuēta, jo neatrodas aizsargzonas teritorijā.
Sergejs labi atceras laikus, kad viņu mazais ciematiņš bija pilns ar bēgļiem, armijniekiem, zinātniekiem un cauri braucošu smago tehniku. Blakus ciemam bija uzbūvētas telšu nometnes. Dzīve jau sen ir atgriezusies vecajās sliedēs, bet pa reizei caur šo ciemu izbrauc ārvalstu tūristi ceļā uz Černobiļas slēgto zonu.
Oranes ciemā tika uzbūvētas arī kempinga tipa dzīvojamās mājiņas, kuras vietējie sauc par bāzi. Tajā līdz 2000. gadam dzīvoja Krievijas zinātnieki, kas bija iesaistīti kodolavārijas seku likvidēšanā un pētīšanā.
No 1986.gada maija līdz jūnijam uz Černobiļu tika nosūtīti 600 tūkstoši seku likvidētāju.Kijevā kareivjiem bija pavēlēts noraut lapas visiem kokiem un krūmiem un sadedzināt. No helikopteriem tika izsmidzināts speciāls polimērs, kas spēj notvert radioaktīvās daļiņas uz zemes. Pripetes upē uzbūvēja dambi, lai apturētu ūdeņu ieplūšanu Dņeprā.
Kopējais kodolkatastrofas upuru skaits nav zināms. 2005. gadā Pasaules Veselības organizācija un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra apstiprināja ziņojumu, ka visā bijušajā Padomju Savienībā augstam starojumam tika pakļauti 600 tūkstoši cilvēku. Četri tūkstoši pāragri zaudējuši dzīvību.
Starojuma devas, ko saņēma simtiem kareivju un rezervistu - tā dēvētie likvidatori - ir vai nu slepenas, vai arī vispār nekad oficiāli nav reģistrētas. Oficiālais ziņojums par traģēdiju tika izplatīts tikai pēc pieciem gadiem.
Pirms katastrofas Raisa Černobiļā strādāja par skolotāju.
Pēc katastrofas viņa bija iesaistīta bērnu apmaiņas programmā ar Poliju, uz kurieni tika sūtīti Černobiļas bērni. Sadarbība ar poļiem pārtrūka 2010. gadā, kad Smoļenskas aviokatastrofā avarēja Polijas valdības lidmašīna un bojā gāja apmaiņas programmas organizators.
Nataļja atceras, ka neilgi pēc sprādziena Oranes ciematā tika veikts radiācijas mērījums, rentgenometrs uzrādīja starojumu, kas bija nedaudz zemāks par 100 km attālās Ukrainas galvaspilsētas Kijevas radiācijas līmeni.
Sprādziena brīdī ziemeļu virzienā pūta stipri vēji, bet pēc dažām dienām tie iegriezās Kijevas virzienā. Zviedrija bija pirmā valsts, kas konstatēja radioaktīvo piesārņojumu uz savas zemes un cēla starptautisku trauksmi.
