Bez liekiem ievadiem – vārds trejasmens norāda uz ieroci ar trim kaujas virsmām:
Trejasmens - latviešu ierocis (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tieši šāds tuvcīņai paredzētu kaujas zobenu veids un veidols ilgā laika posmā ir bijis piederīgs latgaļiem, par ko liecina arheoloģiskais materiāls vidējā (8.gs.) un vēlā dzelzs laikmeta (13. gs.) vēsturiskajā latviešu galā. Interesanti, ka Sārumkalnā, Priekuļos, viduslaiku arheoloģiskajā slānī, ar aptuveno datējumu 14. gs., atradumu starpā ir krietni samazinātos izmēros nokalts trejasmens, kas vairāk atgādina savdabīgu dunci.
Latviešu tautasdziesma:
Nevienam kundziņam
nava tāda karavīra -
visapkārt zelta josta
trīs asmeņu zobentiņš.
Atbilde uz jautājumu par šīs tautasdziesmas attiecināmo senumu būtu atslēga šā ieroča aktīva un plaša lietojuma noslēdzošajam posmam. Livonijā latviešu zemessargiem ordeņa pilīs tika glabātas bruņas un pīķi. Varam pieņemt, ka Livonijas karš (1565-1583) ir pēdējais vēlākais notikums, kura gaitā šim ierocim-trejasmenim vēl varētu iedomāties lomu meža karos.
Šā ieroča raksturīgā forma ir attiecināma tieši uz latgaļiem. Vienlaicīgi Igaunijas un Somijas teritorijā arīdzan izplatītam esot «skramasaksam» - ierocim, kurš redzams attēlā no Kivtu kapulauka Ludzas rajonā. Tā novietojums ir gar sāniem attēla labajā pusē redzamajam kapulaukā guldītajam vīrietim.
Šai attēlā ir vērts pievērst papildu uzmanību vēl dažiem raksturlielumiem:
1. Trejasmens ir guldīts pāri gurniem vai drīzāk novietots atbilstoši nēsāšanas paražai (attēla kr. pusē);
2. Ieroča asmens garums atbilst nēsātāja gurnu platumam jeb/kā arī – rokas apakšdelma garumam;
3. Visos gadījumos ieroča nēsātājs pārstāvējis teju profesionālas karadraudzes biedrību, ja spriežam pēc saktām, citiem ieročiem un kreisās rokas aprocēm.
Par īpašo novietojumu – vairumā gadījumu apbedījumos ar trejasmeņiem konstatēti arī bronzas riņķīši, kas kalpo kā savienojošais un atdalošais stiprinājums zem vidusjostas.
Latviešu tautasdziesma:
«Mēnestiņis man iedeva
Zem jostiņas zobentiņu.»
Šāds stiprinājums, novietojot ieroci pāri gurnu līnijai, ievērojot ieroča izmērus – nēsātāja anatomiskajiem rādītājiem pietuvinātus, nodrošina brīvu pārvietošanos mežainos apvidos, ar pamežu bagātās teritorijās.
Vienlaicīgi – bronzas gredzenu varētu aizstāt ar ādas vai pinuma stiprinājumiem, kas noteikti ir tikuši izmantoti, bet gredzena klātbūtne starp jostu un maksti atvieglo ieroča izvilkšanu. Kā redzams attēlā, ierocis atrodas ar asmeni uz augšu, un šis starpstiprinājums nodrošina iespēju, izvelkot ieroci ar tvērienu no apakšas, puspagriezienā ieķīlēt ieroča maksti un izvilkt ieroci, momentāni ieņemot kaujas pozīciju, nezaudējot ne mirkli kaujas laikā.
Pašu asmens formu var nosaukt par medicīniski anatomisku, jo tā ir veidota ar dziļu izpratni par asmens kustību un tā iespējām nodarīt visdziļākos miesas griezumus un kaulu cirtumus.
Zobena garums pelna īpašu uzmanību – trejasmens ir dziļi personalizēts ierocis, jo, lai sasniegtu cīņā iespējami vislielāko lietderību, tam ir jāatbilst cēlāja apakšdelma garumam, tādējādi «kļūstot par rokas pagarinājumu». Tātad – šis ir anatomiski abpusēji izcils ierocis.
Leviss of Menārs savulaik norādījis, ka vāci vietējo ieročus kaujas laukā neesot vākuši kā trofejas, jo «vietējie esot uzbrukuši ar gariem nažiem». Šis apgalvojums daudziem latviešiem izraisa pazemojuma sajūtu, nostiprinot vēlmi Īstenu Latvieti vēsturiski redzēt ar skaistu divasmens zobenu no tipologa V.Kazakeviča grāmatā skatāmajiem. Arī arheologu vidē pāris divasmens zobenu atradumi kapulaukā savulaik nostiprināja jaunu sociālā kritērija skalu, kura automātiski par «mazāk vērtīgu» padara iespējamu trejasmeņa klātbūtni.
Raksta autors uzskata pretēji – šis apgalvojums apliecina tradicionālās kaujas mākslas tradīciju latgaļu vidē, un divasmens zobens ir ne tikai dārgs ierocis, bet arī pārstāv citu zobena cīņas veidu, kurš, labi piedomājot, nemaz nav tik ērts lietojumā dotajos – meža videi pietuvinātajos apstākļos un nepieciešams, ja pamata pretinieks nenēsā dzelzs bruņas.
Divasmens zobeni – daudzkārt rotāti un grezni ieroči - ir viennozīmīgi rocības apliecinājums, bet latviešu gadījumā – ne viennozīmīgi sociālā statusa simbols militārās demokrātijas apstākļos.
Cīņa ar trejasmeni ir māksla. Kaujas māksla, kura balstās uz ilgstošiem novērojumiem dabā, dziļu dabas likumu izpratni un kustības precizitāti un izjūtu. Māksla, kura ir nodota no paaudzes paaudzē. Un tad, kad vēstures grāmatās lasām, ka kungi aizliedz nevāciem nēsāt nažus 17. gadsimtā, mēs lasām par TREJASMEŅA laika beigām.
Jāpiebilst no trejasmens zobencīņas pasniedzēja pieredzes – šis ir ne vien tradicionāls, bet arī ārkārtīgi iespaidīgs ierocis. Īpaši piemērots vietējiem apstākļiem, ierocis – rīks, ja nepieciešams.
Trejasmens atbilst visām tradicionālā ieroča pazīmēm – tam ir praksē pārbaudīts un gadsimtos nostiprināts stiprināšanas veids, īpaši veidots asmens un folkloras slavinājums.
Šobrīd pasaulē ir saglabātas tradicionālās cīņas mākslas Kaukāzā, Nepālā, Jemenā. Visās šajās zemēs jauni puiši apgūst šo mākslu caur deju. Deja kā cīņas apmācības un veiklības princips norāda uz ļoti senām un pilnīgi pārbaudītām tradīcijām. Latvijā mēs lepojamies ar saviem dejotājiem un apgalvojam, ka dejojam visi. Tad labi. Lūk – vēl viens solis tuvāk pašapziņai. Un patriotisks darbs mūsu izcilajiem horeogrāfiem. Labākajiem.
Tradicionālu ieroci raksturo arī tā attiecināmība uz doto vidi, vēsturisko ritējumu, kā gruzīnu un kaukāziešu smailajiem kinžaliem, kuri ir saistīti ar bruņukreklu ilgstošu lietojumu kā galveno bruņu veidu kalnu apstākļos, Jemenas džambijam – abpusēji griezīgam ierocim, kurš ir īpaši efektīvs pilsētas jeb teritoriāli šaurā vidē, kur ieroča katra kustība šķeļ, Nepālas kukri – maķedoniešu karaspēka 300 g.p.m.ē. atstātai ieroča vietējai formai, kura, pateicoties savai decentrētajai trieciena virsmai, ir vislīdzīgākā trejasmenim.
Bet, ja jau ir tik būtiski cīnīties par okupācijas seku likvidēšanu, tad, lūk, latviešu tauta, – pacelsim saulē un atdzimsim prasmē, lai latviešu nacionālais ierocis TREJASMENS kļūst latviešiem par fiziskās sagatavotības un fiziskas pārliecības piemēru.
Un, kas māk aizstāvēties ar trejasmeni, māk aizstāvēties ar tikpat garu/īsu koka sprunguli, gluži kā Sprīdītis Annas Brigaderes dziļstāstā.
Un otrādi.