Pēc tam, kad Keiptaunas dzelzceļa darbinieks Džeimss Džampers negadījumā 1877. gadā zaudēja abas kājas, viņš neaizgāja no darba, bet, lai pilnvērtīgi varētu turpināt veikt savus pienākumus, pieņēma sev palīgu – paviānu Džeku, kurš deviņu gadu laikā pierādīja, ka ir viens no uzcītīgākajiem un labākajiem dzelzceļniekiem vēsturē.
Kā vēsta izdevums «All That Is Interesting», paviānu Džeku Džeimss satika vietējā tirgū, kur zvēriņš vadīja vēršu pajūgus. Pārsteigts par paviāna inteliģenci, Džeimss nolēma noalgot viņu par savu jauno asistentu. Drīz vien Džeks iemācījās visu, kas kārtīgam dzelzceļniekam nepieciešams – signalizēt vilcieniem, padot vajadzīgās lietas, stumt Džeimsa īpaši izgudrotus ratiņus un palīdzēt biļešu kontrolieriem.
Paviāns Džeks kļuva tik prasmīgs un izveicīgs savā darbā, ka ātri vien iemantoja vietējās slavenības statusu. Cilvēki pat speciāli brauca uz Keiptaunu, lai vērotu paviānu darbā.
Tomēr, neskatoties uz paviāna izveicību un piemīlību, dažiem cilvēkiem tas nepatika, tāpēc viņi par to paziņoja dzelzceļa uzņēmuma priekšniecībai. Viņi, lai arī zināja, ka Džeimss ir pieņēmis jaunu asistentu, nespēja iedomāties, ka tas ir paviāns.
Dzelzceļa priekšnieks nekavējoties devās Džeimsu un viņa asistentu atbrīvot no darba, tomēr Džeimss piedāvāja priekšniekam sākumā novērtēt paviāna prasmes.
Kad vilciena vadītājs iedarbināja svilpes, dzelzceļa priekšnieks pārsteigts varēja vērot, kā Džeks pārslēdz pareizos signālus un ir nopietni nodevies darbam.
Dzelzceļa priekšnieks bija tik pārsteigts par redzēto, ka abiem dzelzceļniekiem atļāva turpināt darbu. Viņš pat pieņēma Džeku oficiālā darbā un maksāja tam 20 centus dienā, kā arī pus pudeli alus nedēļas beigās.
Džeks algotu darbu Keiptaunas dzelzceļa stacijā nostrādāja veselus deviņus gadus, nepieļaujot nevienu kļūdu.
Paviāns Džeks mira pēc tam, kad sasirga ar tuberkolozi, tomēr viņa galvaskauss joprojām glabājas Dienvidāfrikas muzejā.
