Stāsts par Reformācijas sākumu pirms 500 gadiem ir logs, caur kuru pagātne komunicē ar tagadni un tagadne ietekmē pagātni. Tas ir stāsts, ko teju visi būs dzirdējuši.
Ko Lutera Reformācija vēsta mums par vēsturi un atmiņu?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā rakstīts izdevumā «The Conversation», pirms piecsimt gadiem, 1517. gada 31. oktobrī Vitenbergā katoļu augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pienagloja pie pils baznīcas durvīm 95 tēzes, kurās nosodīja komercializēto grēku atlaižu pirkšanu un pārdošanu un pāvesta atbalstu šai praksei. Lutera tēzes kļuva par pamatu protestantisma dzimšanai un aizsāka Reformāciju, kas izmainīja Vācijas, Eiropas un visas pasaules seju. Notika katoļu baznīcas šķelšanās un izveidojās vairākas konfesijas, tostarp luterisms, reformisms un anglikānisms.
Lutera rīcība kalpojusi par iedvesmas avotu daudziem cilvēkiem visā pasaulē, kā arī mudinājusi uz sacelšanos. Viens no spēcīgākajiem piemēriem ir ASV melnādaino tiesību aizstāvja Mārtina Lutera Kinga 1966. gada 10. jūlijā vadītais gājiens uz Čikāgas mēriju, pie kuras durvīm tika pienaglota prasības pēc sociālā taisnīguma un rasu vienlīdzības.
Kinga sieva Koreta atcerējās to kā «brīnišķīgu, simbolisku žestu», ko iedvesmojis viņa vārdabrālis pirms vairākiem gadsimtiem.
Mīts un cilvēks
95 tēžu pienaglošana pie Vitenbergas baznīcas durvīm ir būtisks mirklis mūsu vēsturiskajā apziņā. Tā ir neatvairāma ideja, kas cildina apziņas brīvību un taisnīgus protestus pret varas ļaunprātīgu izmantošanu. Šogad Vācijā un visā pasaulē tiek atzīmēta Reformācijas 500. gadadiena.
Taču patiesībā 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm, iespējams, nekad netika pienaglotas. Tēžu izkāršana pirmo reizi minēta 16. gadsimta četrdesmitajos gados, kad par to raksta Lutera sabiedrotie, kas 1517. gadā neatradās Vitenbergā. Arī pats Luters savos apjomīgajos pierakstos to nekad nepiemin.
Zināms, ka Luters 1517. gada 31. oktobrī nosūtīja tēzes Maincas arhibīskapam. Bet šajā vēstulē - un citās turpmākajos mēnešos nosūtītajās - Luters uzsvēra, ka tēžu plašā izplatīšana nav viņa roku darbs. Patiesībā viņš rakstīja, ka tīšām atturējies no publisku debašu sākšanas, lai dotu baznīcai laiku reformēt indulgenču tirdzniecības praksi.
Ļoti iespējams, vēlāk komentētāji vienkārši pieņēma, kas tas ir noticis, jo tēžu izkāršana bija normāla procedūra disputu sākšanai. Tā bija ierasta prakse, ko paredzēja Vitenbergas universitātes 1508. gada statūti. Fakultāšu dekāniem bija jāgādā, lai tēzes (diskusiju jautājumi) savlaicīgi tiek izkārti pie pilsētas baznīcu durvīm. Parasti tēzes izkāra zema ranga amatpersonas, nevis tik augsti profesori kā Luters, un parasti tēzes pie durvīm tik pielīmētas ar vasku vai līmi nevis pienaglotas. Tas bija maznozīmīgs uzdevums, ko varētu salīdzināt ar universitātes mājaslapas atjaunošanu mūsdienās.
Iespējams, ka 95 tēzes tika izkārtas novembra vidū, bet arī tādā gadījumā tas, visticamāk, nebija Luters, kas to izdarīja.
Gadsimta stāsts
Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr eiropiešu iztēli piesaistīja Lutera tēls un stāsts par tēžu pienaglošanu pie baznīcas durvīm. Pirmo reizi tam plašāka uzmanība tika pievērsta 1617. gadā, kad vajātie protestanti nolēma svinēt Reformācijas simtgadi.
Tomēr interese par šo notikumu arī turpmāk bija svārstīga. Vizuāli šī aina netika attēlota līdz pat 1697. gadam. Tikai 19. gadsimtā - pēc Reformācijas trešās simtgades - tēžu piesišana pie baznīcas durvīm kļuva par izplatītu tēlu mākslā un literatūrā. Šis notikums, ko vācieši dēvē par Thesenanschlag, perfekti saderēja ar «dižo cilvēku» teorijām vēsturē un uzskatu, ka Reformācija bija vairāk vērsta uz apgaismību un atbrīvošanu, nevis doktrīnu smalkumiem (mūsdienās tikai retais zina pastāstīt, kas tieši bija rakstīts 95 tēzēs).
20. gadsimtā vēstures atmiņa iekrāsojās tumšākos toņos. Patriotiskajiem vāciešiem 1917. gadā Luters ar āmuru rokās kļuva par simbolu karalaika cīņai un pretestībai, bet nākamajās paaudzēs nacisti pielāgoja Thesenanschlag savām vajadzībām, padarot to par simbolu korumpētās vecās kārtības gāšanai.
Pēc Otrā pasaules kara atdzimusi daudz veselīgāka un liberālāka šī mīta versija, lai gan arī to reizēm iekrāso pret katoļiem vērsti stereotipi, kā, piemēram, komerciāli veiksmīgajā 2003. gada filmā «Luther».
Vieta atmiņā
Tam visam ir nozīme, jo Lutera tēls pie baznīcas durvīm ir ļoti ietekmējis ne tikai mūsu uzskatus par to, kad īsti sākās Reformācija, bet arī izpratni par Reformācijas būtību.
Protams, mums ir nepieciešami «notikumi», periodi un jēdzieni (tostarp arī pati «Reformācija»), lai organizētu mūsu zināšanas un izpratni par pagātni. Tomēr tie pārāk viegli kļūst par pieturas punktiem fiksētās vēsturisko notikumu līnijās.
Luters 1517. gadā nebija «protestants». Viņš bija katoļu mūks reformists. Viņa tēzes par indulgencēm savā ziņā bija pārsteidzoši neradikālas, noformulējot bažas, kādas izjuta daudzi apdomīgi garīdznieki. Tikai vēlāk, pateicoties politisko apstākļu sakritībai un Lutera teoloģisko uzskatu pagriezienam uz radikālo pusi, šķelšanās katoļu baznīcā kļuva tika dziļa, ka šī plaisa vairs nebija salabojama. Tomēr ne vienu mirkli nevar apgalvot, ka tā bija nenovēršama.
Gadadienas pēc definīcijas ir retrospektīvi piemiņas pasākumi, bet mums vajadzētu izmantot tās, lai uzdotu jautājumus un pārbaudītu vecas patiesības. Un darīt to ne tikai tāpēc, lai pārbaudītu to, ko, mūsuprāt, mēs jau zinām.