Reti kura vieta pasaulē ir tik labi zināma ar saviem noslēpumiem kā Čīlei piederošā Lieldienu sala jeb Rapanui, kas atrodas Klusajā okeānā, raksta «The Conversation».
Jauni minējumi par Lieldienu salu iezemiešu izcelšanos
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ilgu laiku nebija skaidrs, vai tās sākotnējie iedzīvotāji ir cēlušies Polinēzijā vai Dienvidāfrikā. Un kā gan var izskaidrot acīmredzamo paradoksu – gigantisko akmens statuju jeb «moai» plānošanu, uzbūvēšanu un transportēšanu salā, kurā praktiski nekas neatrodas, kurā it kā trūka gan resursu, gan arī cilvēku, kuri šo uzdevumu varētu paveikt?
Antropologi ilgi ir brīnījušies, vai šiem šķietami primitīvajiem salas iemītniekiem patiešām piemita spējas paveikt kaut ko tik sarežģītu. Vai varbūt to paveica daudz modernāka sabiedrība, iespējams, no Amerikas, un tā izlietoja visus dabas resursus, kas atradās salā?
Pēdējā laikā Lieldienu sala kļuvusi par alegoriju cilvēku egoismam – brīdinājumu par vides sagraušanu. Ģeogrāfa Džareda Daimonda (Jared Diamond) popularizētajā «ekocīda» (ecocide) hipotēzē Lieldienu sala tiek izmantota, lai parādītu, ka sabiedrība ir nolemta sabrukumam, ja mēs neņemam vērā brīdinājumu par tajā notikušo ekoloģisko katastrofu. Tomēr 60 gadu garumā veikti arheoloģiskie izrakumi patiesībā atklāj pilnīgi citu ainu, un tagad arī ģenētiskā informācija palīdz skaidrot salas likteni.
Stāsts par ekocīdu tiek atspēkots
Hipotēze par ekocīdu koncentrējas uz diviem svarīgiem apgalvojumiem. Pirmkārt, salas iedzīvotāju skaits bija samazinājies no apmēram 10000 tās ziedu laikos līdz apmēram 1500-3000 laikā, kad salā 18. gadsimtā pirmo reizi ieradās eiropieši. Otrkārt, salu kādreiz klājušās palmas tika izcirstas, lai salinieki varētu pārvietot statujas. Bez kokiem auglīgā zeme piedzīvoja eroziju, izraisot sliktu ražu, bet koku trūkums nozīmēja, ka salinieki netika pie zivīm un nevarēja pārvietot statujas. Tas noveda pie iznīcinoša kara un beigās arī pie kanibālisma.
Jautājums par iedzīvotāju skaitu joprojām nav pārliecinoši atbildēts. Vairums arheologu runā par 4000 līdz 9000, lai gan nesenā pētījumā atzīts, ka ražas salā varbūt varēja uzturēt pat 15000 iedzīvotāju.
Tomēr nav nekādu pierādījumu par iedzīvotāju skaita sarukumu pirms eiropiešu ierašanās 1722. gadā. Mutvārdu liecības no 20. gadsimta sākuma vēsta par karu starp konkurējošām salinieku grupām. Antropologs Tūrs Heijerdāls šos stāstus uztvēra kā liecību par plašu karu, kura kulminācija pienāca kaujā 1680. gadā, kad lielākā daļa salas vienas cilts iedzīvotāju esot nogalināti. Salu klājušie obsidiāna gabali tika uztverti kā ieroču fragmenti, kas liecina par vardarbību.
Tomēr arheologa Karla Lipo (Carl Lipo) vadītā pētījumā noskaidrots, ka tie bija mājsaimniecības priekšmeti vai rituāla piederumi. Pārsteidzoši maz salinieku mirstīgo atlieku uzrāda ievainojumu pēdas – tikai 2,5% gadījumu. Vairumā gadījumu ievainojumi arī nav bijuši nāvējoši. Nav arī lietisku pierādījumu par kanibālismu. Ir apšaubāms, ka 20. gadsimta mutvārdu stāsti varētu būt uzticams avots par 17. gadsimta konfliktiem.
Kas notika ar kokiem
Pēdējā laikā seno salinieku sabiedrību tomēr sāka attēlot kā tādu, kas bijusi veiksmīga un dzīvojusi ilgtspējīgā veidā līdz pat eiropiešu atnākšanai. Tiek uzskatīts, ka Lieldienu salu reiz klāja lielas palmas, bet tās tika strauji izcirstas, kad sala sākotnēji tika kolonizēta ap 1200. gadu. Lai arī mikrobotāniskās liecības norāda uz strauju mežu izciršanu, pašus salinieku par to vainot var tikai daļēji.
Agrīnākie polinēziešu kolonizatori sev līdzi atveda vēl vienu vaininieku – Polinēzijas žurku. Domājams, ka žurkas apēda palmu riekstus un jaunos kokus, neļaujot mežiem ataugt.
Bristoles Universitātes arheoloģijas un antropoloģijas pētnieces Katrīnas Džarmanas (Catrine Jarman) izpēte atklājusi, ka senie salas iedzīvotāji uzturā lietoja vairāk jūras produktu, tā bija modernāka sabiedrība un apstākļiem pielāgoties spējīgāki lauksaimnieki, nekā tika domāts iepriekš.
Vainojiet vergturus, nevis meža cirtējus
Bet kas tad tāds notika, kas lika vietējo iedzīvotāju skaitam tik ļoti sarukt un pārtraukt statuju veidošanu? Un kas ir par pamatu 20. gadsimta sākumā izplatītajām ziņām par karu un konfliktu?
Patiesā atbilde ir krietni draudīgāka. Visa 19. gadsimta laikā Dienvidamerikas vergu tirgoņi aizveda apmēram pusi salas iedzīvotāju. 1877. gadā Lieldienu salā dzīvoja vairs tikai 111 cilvēki. Eiropieši arī ievazāja slimības, vēl vairāk mazinot salas populāciju un vairojot konfliktus atlikušo salinieku vidū. Iespējams, tā arī bija tā karadarbība, par ko vēstīja palikušie salinieki, un tā arī izraisīja statuju veidošanas pārtraukšanu.
Iepriekš uzskatīts, ka Dienvidamerikas iedzīvotāji kontaktējās ar Lieldienu salu gadsimtiem pirms to sasniedza eiropieši, jo to DNS var atrast salas mūsdienu iedzīvotājos. Seno gēnu pētnieka Larsa Fērena-Šmica (Lars Fehren-Schmitz) vadītā pētījumā tomēr apšaubīts šāds laika grafiks. Pētījumā analizētas salas iemītnieku mirstīgās atliekas pirms un pēc eiropiešu ierašanās. Žurnālā «Current Biology» publicētajā pētījumā atklāts, ka starp Dienvidameriku un Lieldienu salu pirms 1722. gada nekāda nozīmīga ģenētiska kustība nav notikusi. Tā vietā ievērojamu kaitējumu Lieldienu salas iemītniekiem būs nodarījuši mūsdienu DNS nēsātāji.
Tādēļ par Lieldienu salu nevajadzētu domāt kā par ekocīda vietu un tā izraisītu iedzīvotāju skaita krasu sarukumu. Tā vietā vajadzētu atcerēties, kā sporādiski pierādījumi un koncentrēšanās uz «mistērijām», kā arī kolektīva amnēzija par vēsturisku vardarbību noveda pie tā, ka ilgtspējīga un pārsteidzoši labi apkārtējiem apstākļiem pielāgoties spējīga sabiedrība tika nepatiesi vainota par savu bojāeju.