Skijorings
Skijorings ir sacīkšu sporta veids, kurā slēpotāju velk motorizēts transportlīdzeklis vai dzīvnieks (parasti zirgs, briedis vai suns). Kā demonstrācijas sporta veids olimpiskajās spēlēs tas parādījās tikai 1928. gadā Šveicē, kad sportistus pa sasaluša ezera virsmu galvu reibinošā ātrumā vilka zirgi.
Tomēr Eiropā un Ziemeļamerikā skijorings tiek praktizēts joprojām, sportistus velk zirgi vai suņi. Suņu skijorings līdzinās divu citu olimpisko sporta veidu kombinācijai – distanču slēpošanai un kamanu suņu sacensībām.
«Vairāki olimpiskie sporta veidi ir ar militārām saknēm vai tradīcijām. Tāpat arī skijorings, kura pamatā ir militāru kravu transportēšana ziemas apstākļos,» komentēja vēsturnieks Kreigs Grīnhems (Craig Greenham).
Slēpju balets
Slēpju balets notika tieši tā, kā izklausās: frīstaila slēpošana uz sniega, kura laikā sportists veic lēcienus, virpuļošanu gaisā un dažādus manevrus ar nūju palīdzību. Slēpju balets bija demonstrācijas sporta veids gan 1988. gada olimpiskajās spēlēs Kanādā, gan 1992. gadā Francijā, tomēr tas nekad nekļuva par oficiālo sporta veidu.
«Tādiem sporta veidiem kā slēpju balets ir vienmēr bijis grūtāk sevi attaisnot kā vajadzīgu un vērtīgu sporta veidu olimpiskajās spēlēs. Piemēram, Ziemeļamerikā šis sporta veids vienmēr ir bijis perifērijā, jo tā noteikumi ir ļoti grūti saprotami vienkāršajiem sporta līdzjutējiem,» komentēja Grīnhems.
Ātrslēpošana
Ātrslēpošanas jēga nav plecu pie pleca sacensties ar citiem slēpotājiem, kurš pirmais ar slēpēm nolaidīsies no kalna, bet gan uzstādīt slēpošanas ātruma rekordu. Kā demonstrācijas sporta veids tas olimpiskajās spēlēs parādījās 1992. gadā Albērvilā, kad uzvarētājs uzstādīja 228 km/h lielu slēpošanas ātruma rekordu.
«Galvenais iemesls, kāpēc ātrslēpošana nekļuva par oficiālo sporta veido olimpiskajās spēlēs, ir tāds, ka traģiski gāja bojā viens no sportistiem – šveiciešu ātrslēpotājs Nikolass Bočatejs (Nicholas Bochatay),» skaidroja Grīnhems.
