Kā jau daudzi Austrumeiropas diktatori un līderi, arī Ivans Bargais, kā jau noprotams pēc viņa vārda, vēsturē iegājis kā šaušalīgs tirāns. Tomēr, vai tiešām viņš bija tik briesmīgs un pelnīti «valkāja» savu vārdu?
Ivans Bargais – paranojas un naida māktais briesmonis (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Protams, Ivans Bargais terorizēja Krievijas iedzīvotājus, postīja ciemus un bija apveltīts ar patiesi briesmīgu temperamentu, tomēr zināms, ka viņš arī sniedza nenovērtējamu ieguldījumu Krievijas kultūrmantojuma attīstībā. Tomēr vai šī attīstība nebija vien Ivana Bargā neapmierināmās alkatības rezultāts?
Par pirmo Krievijas caru Ivans kļuva 1547. gada 16. janvārī, tā paša gada lielā dumpja laikā. Neskatoties uz Ivana slikto reputāciju, viņš ieviesa Krievijā militārās, tiesu un pārvaldes reformas, kas bija svarīgas valstij.
Viens no Ivana Bargā lielākajiem devumiem kultūrā bija Maskavas tipogrāfijas izveide, kas ieviesa pirmo iespiedmašīnu valstī. Šajā tipogrāfijā sāka iespiest un publicēt sākumā reliģiskus tekstus, bet vēlāk arī vēsturiskas rokasgrāmatas.
1552. gadā Ivans iekaroja Kazaņas hanisti, izbeidzot ieilgušo konfliktu. Tiesa, daudzi uzskata, ka Kazaņa nebija pelnījusi, ka to brutāli sagrābj, tomēr, lai nu kā, asiņainajam karam pienāca beigas.
Lai atzīmētu savu uzvaru, Ivans lika uzbūvēt vienu no Maskavas slavenākajiem un skaistākajiem sakrālās arhitektūras paraugiem - Vasilija Svētlaimīgā katedrāli. Ivans esot bijis tik ļoti pārsteigts par arhitekta brīnišķīgo veikumu, ka lika to un visus strādniekus padarīt aklus, lai tie nekad vairs nevarētu uzcelt neko tik skaistu.
Drīz vien viņu nodēvēja par Krievijas caru, un Ivans sasniedza savas varas zenītu. Viņš metās terorizēt visus apkārtējos ciematus, tiecoties pakļaut sev arvien vairāk cilvēku. Tos, kuri viņam pakļāvās un apbrīnoja viņu, Ivans apbalvoja ar īpašumiem, kurus atņēma tiem, kuri viņu neapmierināja un nepiekrita viņa politikai un metodēm.
Paranoja un naids drīz aptumšoja cara prātu. Savu dēlu Ivanu tēvs nogalināja dusmu lēkmē. Ivanam uzmācās vēl spēcīgāka paranoja, viņš kļuva ārkārtīgi nežēlīgs un alkatīgs – to uz savas ādas izjuta visi apkārtesošie.
Pēc Ivana nāves varu valstī pārņēma viņa dēls Fjodors I Rurikovičs, kuram burtiskā nozīmē tika atstāta bailēs iedzīta, terorizēta un panīkusi valsts.