Iztēlojies gigantisku, putnam līdzīgu dinozauru, kas ir tik smags kā mūsdienu degunradzis, tomēr pamanās nesašķaidīt un izperēt trauslās olas. Ja jautāsi, kā tas ir iespējams, tad atbilde būs pavisam vienkārša.
Kā pusotru tonnu smags dinozaurs spēja nesašķaidīt savas olas?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jaunā pētījumā zinātnieki noskaidrojuši, ka, piemēram, oviraptozauri savas ovālās olas dēja apaļas barankas formā un ligzdas veidoja atbilstoši pašu ķermeņa izmēram. Dinozaurs sēdēja olu apļa vidū, tā nesaspiežot tās.
«Oviraptozauri, šķiet, varēja perēt olas, tupot uz savām kājām,» izdevumam «Live Science» teica paleontoloģe Darla Zelenicka (Darla Zelenitsky).
Mūsdienās neviens putns šādā veidā olas nemēdz perēt, proti, visi sēž olām virsū. Tiesa, jāņem vērā, ka pat lielākais mūsdienu putns ir krietni mazāks un vieglāks nekā ovioraptozaurs.
Ovioraptozauri bija dīvaina izskata dinozauri. Tiem bija bezzobains knābis kā papagaiļiem un uz galvas «vainags», kā mūsdienās zināmajiem kazuāriem. Šie dinozauri bija no dažiem kilogramiem līdz pat diviem tūkstošiem kilogramu smagi.
Gadu laikā pētniekiem ir izdevies uziet vairākas labi saglabājušās oviraptozauru olas un skeleta fosilijas, to skaitā perējošu dinozauru mātīšu fosilijas. Kopumā paleontologi izpētīja aptuveni 40 ligzdas, kas bija 70 līdz 100 miljonus gadu senas.
«Oviraptozauri, šķiet, bija ļoti pedantiski attiecībā pret to, kā ligzdā bija izkārtotas to izdētās olas. Šis izkārtojums pētniekiem ir ļoti svarīgs, jo tā iespējams precīzi izmērīt cik liels bija ligzdu diametrs,» teica Zelenicka.
Izmērot ligzdas, pētnieki noskaidroja, ka mazākie oviraptozauri sēdēja virsū olām, savukārt lielākie iekārtojās izveidotā olu apļa vidū, olām virsū nesēžot.
«Jo lielāks bija dinozaurs, jo lielākā diametrā tika veidots olu aplis,» piebilda Zelenicka.
Šādā veidā dinozaurs varēja sēdēt ligzdā, uzmanīt olas un veiksmīgi tās izperēt.