Senie romieši prata izklaidēties. Palasiet kaut vai Terencija komēdijas vai paskatieties uz dīvainajiem un smieklīgajiem veidiem, kā viņi mēdza cits citu izjokot. Sākot no cilvēku biedēšanas ar lauvām un beidzot ar strazda saknābtu galvu un mākslīgu zemestrīci. Lūk, izdevums «ThoughtCo» atlasījis piecus no tiem.
Bieži dēvēts par vienu no Romas izvirtušākajiem imperatoriem, Elegabals jeb Marks Aurēlijs Antonīns mēdza ēst no sudraba šķīvjiem un uz zviļņiem klāt apzeltītas drānas. Kā rakstīts biogrāfiju apkopojumā «Historia Augusta», Elegabalam dzīve sastāvēja no vieniem baudu meklējumiem.
Biogrāfijās atstāstīti Elegabala piedzīvojumi, kā arī pieminēta viņa zvērnīca, kurā viņš turēja pieradinātus lauvas un leopardus. Lai liktu saviem viesiem spiegt no bailēm, imperators bieži pavēlēja zvēriem lēkt uz zviļņiem, izraisot viesos paniku. Neviens taču nezināja, ka šie dzīvnieki ir pieradināti. Elegabals pat mēdza savus plēsoņas iesūtīt viesu guļamistabās pēc tam, kad tie bija aizmiguši dzēruma miegā. Viņa draugi krita panikā. Kāds pat esot no bailēm nomiris.
Elegabals mīlēja ne tikai lielos kaķus. Viņš mēdza pa Romu vizināties ratos, ko vilka ziloņi, suņi, brieži, lauvas, tīģeri un kamieļi. Reiz viņš savāca čūskas un pirms saulrieta palaida tās pilsētā. Daudzi cilvēki tika sadzelti, bet vēl vairāki savainojās panikas rezultātā.
Marks Antonijs savā laikā bija liels sieviešu mīlulis, kā arī līderis savu draugu vidū, tāpēc nav brīnums, ka arī viņš reizēm tika izjokots. Viens no gadījumiem norisinājās, kad viņš ar Kleopatru bija devies zvejā.
Tā kā Romas izglītības sistēmā makšķerēšanas apmācības nebija iekļautas, Antonijs neko nenoķēra. Kā raksta vēsturnieks Plūtarhs, ārkārtīgi sakautrējies, ka Kleopatra par viņu smiesies, Antonijs pavēlējis saviem biedriem pie viņa makšķeres āķa slepeni piekabināt kādu to noķerto zivi, lai izskatītos, ka to noķēris viņš pats.
Tiesa, Kleopatru neizdevās apmuļķot, turklāt viņa nolēma atbildēt Antonijam ar līdzīgu joku. Izliekoties, ka apbrīno Antonija lomu, viņa piedāvāja arī nākamajā dienā doties zvejā. Kad viņi bija nonākuši līdz zvejas vietai, Kleopatra slepeni pavēlēja piekabināt pie Antonija makšķeres āķa gabalu sālītas zivs.
Kad Antonijs pamanīja, ka tam ir pieķērusies branga zivs, viņš pamatīgi nopriecājās, tomēr citi sāka smieties, kad Antonijs no ūdens izvilka sālīto zivi. Visskaļāk, protams, smējās Kleopatra.
Ja kāds ir lasījis Roberta Greivsa izcilo grāmatu «Es, Klaudijs», tad Klaudiju noteikti uzskata par pamatīgu muļķi. Šāds Klaudija tēls ir redzams jau antīkajos avotos, kur aprakstīts, kā viņa paša brālēni mēdza viņu izsmiet un mocīt. Vēsturnieks Svetonijs, piemēram, atceras, kā imperators Tibērijs un Kaligula padarīja Klaudija dzīvi par elli. Ja Klaudijs nokavēja vakariņas, viņam lika iziet cauri visai ēdamzālei tā vietā, lai ļautu klusi ieslīdēt starp vakariņotājiem. Ja viņš pēc vakariņām aizsnaudās, pārējie viņu apmētāja ar akmentiņiem, olīvām un datelēm vai arī sāka zvetēt ar pātagām un spieķiem.
Reiz, kad viņš gulēja, pārējie uz viņa rokām uzvilka čības, lai, strauji pamostoties, viņš ar tām noslaucītu savu seju.
Biogrāfiju krājumā «Historia Augusta» aprakstīta arī Marka Aurēlija dēla, Romas imperatora Komoda visai dīvainā un nežēlīgā humora izjūta. Lūk, piemēram, kāds atgadījums (iespējams, izdomāts) ar vīru, kuru līdz nāvei noknāba putns.
Komodam reiz gadījās sēdēt blakus gandrīz pilnīgi plikpaurainam vīram, kura daži atlikušie mati jau bija sirmi. Komods izlēma uz vīra galvas uzlikt strazdu, lai tas, domājot, ka mati ir tārpi, saknābtu vīra galvu. Strazds tieši to arī izdarīja, atstājot vīru noasiņojam.
Tie, kuri dzīvoja Romā, nebija vienīgie jokdari Vidusjūras reģionā. Mūsu ēras 5./6. gadsimta Bizantijas matemātiķis un arhitekts (viens no tiem, kuri būvēja Sofijas katedrāli imperatoram Justiniānam I) Trallu Antēmijs arī bija visai prasmīgs jokupēteris.
Bizantijā blakus Antēmijam dzīvoja kāds cienījams tiesu vīrs Zēnons. Kādā brīdī abi sastrīdējās par to, ka Zēnons bija uzbūvējis balkonu, kas aizsedza Antēmijam skatu uz pilsētu. Antēmijs Zēnonam atriebās visai radošā veidā, proti, ielavījies Zēnona pagrabā, viņš tajā ievietoja pašdarinātu tvaika ierīci, kas lika visai Zēnona mājai drebēt kā zemestrīces laikā. Zēnons, izbijies no sākušās zemestrīces, panikā metās bēgt, sniedzot Antēmijam neviltotu gandarījumu.