Ko nozīmēja būt pusaudzim viduslaikos?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Wikimedia Commons

Mūsdienās cilvēkiem ir tendence uzskatīt, ka tīņi un visas ar tiem saistītās problēmas pastāv tikai mūsdienās, tomēr arī viduslaiku cilvēki bija tikpat noraizējušies par jaunatni savā laikā; tikpat ļoti kā tie, kuri vēro mūsdienu «mileniāļu» darbības.

Mēs nereti arī uzskatām, ka jauniešu nepatstāvība, kas nereti turpinās arī pēc tīņa gadiem, ir mūsdienu pasaules ērtību iezīme, tomēr pat viduslaikos, kur vidējais cilvēka dzīves ilgums bija krietni mazāks nekā tagad, jaunība varēja iestiepties pat 30 gadu vecumā. Tāpēc būtu vērts noskaidrot, kādas bija «viduslaiku mileniāļu» raksturiezīmes un kad tie pārstāja būt jaunieši un kļuva par pieaugušajiem.

Kā raksta izdevums «Times», nav grūti noteikt, kad viduslaiku cilvēkam sākās tīņa jeb pubertātes gadi, tomēr daudz grūtāk ir novilkt līniju, kad tie beidzās. Kā rakstīja izcilais persiešu filosofs Avicenna, kura darbs tika iztulkots latīņu valodā un bija ļoti populārs viduslaikos: «Pastāv izaugšanas vecums, ko dēvē par jaunību un kas parasti norisinās līdz trīsdesmit gadu vecumam.»

Tomēr nav īsti skaidrs, vai tas ir attiecināms arī uz sievietēm. 13. gadsimta jurists Henrijs no Brektonas atzina, ka sieviete kļūst pieaugusi tad, kad spēj uzņemties mājsaimnieces pienākumus.

Viduslaikos uzskatīja, ka sievietes savas dzīves zenītu sasniedza jau pieaugušas, proti, pieaugušā vecumā tās bija visskaistākās un šķīstākās. Apprecoties tās atstāja savas dzīves labāko laiku. Vienkārši sakot, sievietes savu jaunību pazaudēja attiecībās ar vīrieti.

Cita teorija liecina par saikni starp pieaugušu ķermeni un pieaugušu uzvedību. Ja jauns vīrietis pubertātes gados mēdza pastiprināti svīst, tas liecināja par temperamentu, dzīvesprieku un drosmi. Kad jaunieša ķermenis «atdzisa» un «izžuva», viņš tika uzskatīts par atbildīgu un gatavu ģimenes dzīvei.

Arī viduslaikos bija noteikts oficiālais vecums, kad vīrietis kļūst pieaudzis, tomēr tas bija relatīvs. Londonā vīrietis kļuva pieaudzis 21 gada vecumā, tomēr pastāvēja arī izņēmumi, proti, ja jauneklis, piemēram, bija tirgotāja dēls, tad pieaudzis viņš kļuva tad, kad iemācījās skaitīt naudu, mērīt audumus un darīt citas ar amatu saistītas lietas.

Līdzīgi bija arī ar laulībām. Lai arī pieņemamais precību laiks viduslaiku Anglijā atšķīrās, tomēr starp bagātajiem tirgotājiem vīrieši precējās aptuveni 25 gadu vecumā, bet sievietes nedaudz agrāk.

Ir skaidrs, ka laiks, kad jaunietis kļūst pieaudzis, bija relatīvs, jo cilvēkam bija jāaug ne tikai fiziski, bet arī garīgi un emocionāli. Laulības un ģimene nebija paredzēta tiem, kuri vēl mācījās, bija pārlieku ziņkārīgi un trakulīgi. Pieaudzis cilvēks, kurš ir gatavs ģimenei, bija atbildīgs un apguvis prasmes, kas nepieciešamas vīrietim vai sievietei.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu