«Titānika» vraku tuvāko 20 gadu laikā apēdīs baktērijas

Apollo.lv
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/ScanPix

BBC

Kā zināms, «Titāniks» nogrima 1912. gadā savā pirmajā braucienā pāri Atlantijas okeānam. Pēc kuģa sadursmes ar aisbergu ledusaukstā ūdenī Atlantijas okeāna ziemeļos noslīka apmēram 1500 cilvēku.

Vairāk nekā simts gadus pēc traģiskās avārijas kuģa korpuss vēl arvien rūsē okeāna dzelmē, bet zinātnieki bažījas, ka baktēriju darbības rezultātā tuvāko pāris desmit gadu laikā tas varētu pavisam izzust.

«Titānika» vraks atrodas aptuveni 1550 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Ņujorkas gandrīz četrus kilometrus zem ūdens.

Nogrimušā kuģa korpusu 1985. gadā atrada amerikāņu okeanogrāfs Roberts Ballards (Robert Ballard). Tolaik gan netika atklāts, ka «Titāniku» izdevās atrast, tikai pateicoties Ballarda dalībai slepenā ASV jūras spēku misijā, kuras mērķis bija atrast divas Aukstā kara laikā nogrimušas ASV kodolzemūdenes. «Titāniks» tika atrasts pa vidu nogrimušo zemūdeņu vrakiem.

Tolaik Ballards secināja, ka «Titāniks» ir pārsteidzoši labi saglabājies. Gaismas trūkums un augstais spiediens okeāna dzelmē atbaida vairumu dzīvības formu, tādējādi pasargājot kuģa vraku no straujas korozijas.

Tomēr 30 gadus vēlāk kuģa vraks ir tuvu sabrukumam. Kādēļ? Tādēļ, ka to palēnām saēd baktērijas, precīzāk, viena konkrēta baktēriju suga, par ko līdz nesenam laikam zinātniekiem nebija ne jausmas.

Vairāki zinātnieki uzskata, ka «Titāniks» varētu izzust pat nieka 14 gadu laikā.

Kas zināms par baktēriju, kas apēd «Titāniku»?

1991. gadā zinātnieki no «Dalhousie» universitātes Kanādā paņēma paraugus no lāsteku formas rūsas veidojumiem, ar kuriem apaudzis «Titānika» vraks. Zinātnieki pārbaudīja paraugus laboratorijā un secināja, ka tie ir pilni ar dzīvību.

Tomēr tikai 2010. gadā cita zinātnieku grupa, kuru vadīja «Dalhousie» universitātes pētniece Henrieta Manna (Henrietta Mann), nolēma noteikt, kāda veida dzīvības formas tās ir.

Zinātnieki izolēja tikai vienu baktēriju sugu un tā izrādījās jaunatklājums. Manna un viņas kolēģi to nodēvēja par »Halomonas titanicae».

Šī baktērija var izdzīvot apstākļos, kas vairumam dzīvības formu ir nepanesami, proti, spēj eksistēt piķa melnā ūdenī liela spiediena apstākļos. Turklāt, baktērija spējīga izdzīvot arī ūdenī ar mainīgu sāļumu.

»Halomonas titanicae» nav vienīgā baktērija, kas labprāt apdzīvo kuģa vrakus. Dažāda tipa mikrobu kolonijas apmetas uz kuģa korpusa, tiklīdz tas nogrimst jūras dibenā. Kuģa vraks ātri pārklājas ar lipīgu gļotu kārtu, kas ir īsta paradīze koraļļiem, sūkļiem un moluskiem, kas savukārt piesaista lielākus dzīvniekus. Un ātri vien kuģa vraks pārvēršas sava veida mākslīgā rifā ar bagātīgu iemītnieku skaitu.

Seno kuģu vrakus iecienījuši mikrobi, kas barojas no koka, bet modernākos kuģus - tādas baktērijas kā »Halomonas titanicae», kas barojas no dzelzs.

Lai gan »Halomonas titanicae» galu galā var pavisam iznīcināt «Titāniku», citur daudzas no šīm baktērijām patiesībā aizsargā kuģu vrakus no korozijas. Tādēļ arī līdz mūsdienām ir saglabājušies tik daudz senu kuģu vraki.

2014. gadā zinātnieku komanda no Okeānu enerģētikas pārvaldības biroja (Bureau of Ocean Energy Management, BOEM) veica padziļinātu pētījumu par baktērijām uz kuģu vrakiem.

Zinātnieki pētīja astoņus kuģu vrakus Meksikas līča ziemeļos. Tostarp tika pētīti nogrimuši XIX gadsimta burukuģi un trīs Otrā pasaules kara kuģi.

Pētījumā tika secināts, ka materiāls, no kā kuģis būvēts, ir būtisks faktors, kas nosaka, kāda veida baktērijas kuģa vraku apsēdīs.

Koka kuģu vraki pievilina baktērijas, kas barojas no celulozes, hemicelulozes un lignīna, kas atrodams kokā. Tērauda kuģi savukārt piesaista baktērijas, kas barojas no dzelzs.

Interesantākais bija secinājums, ka baktērijas, kas barojas no kuģu vrakiem, vienlaikus pasargā tos no korozijas, jo izveido sava veida aizsargkārtu starp vraku un sāļo jūras ūdeni.

Savukārt mehāniski bojājumi, piemēram, kāda kuģa enkura trieciens, traumē šo kārtu un ļauj sālsūdenim piekļūt kuģa korpusam.

Zinātnieki secināja, ka arī nafta, kas noplūda pēc naftas ieguves platformas «Deepwater Horizon» katastrofas Meksikas līcī, paātrinājusi kuģu vraku koroziju, jo nafta nogalina baktērijas, ka pasargā vraku.

2010. gada aprīlī uz BP naftas ieguves platformas Meksikas līcī notika sprādziens, izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā 11 strādnieki. Divas dienas vēlāk platforma nogrima, bet naftas noplūdi no urbuma izdevās apturēt tikai pēc 87 dienām. Šai laikā līča ūdeņos nonāca miljoniem barelu naftas.

Naftas postošā ietekme uz baktērijām ir paātrinājusi kuģu vraku koroziju, secināja zinātnieki.

Pētījuma rezultātā iegūtie secinājumi ir satraucoši, jo Meksikas līcī guļa vairāk nekā 2000 kuģu vraku, sākot no XVI gadsimta spāņu kuģiem un beidzot ar Otrā pasaules kara laika kuģiem.

Foto: Reuters/Scanpix

Šie vraki ir nozīmīgi vēstures pieminekļi, kas sniedz unikālu ieskatu pagātnē. Tomēr galu galā tie visi, tostarp «Titāniks» Atlantijas okeāna ziemeļos, tiks «apsēsti». To paveiks vai nu dzelzs ēdošās baktērijas vai jūras ūdens korozija. Tērauds no kuģa nonāks okeānā, galu galā iekļūs jūras dzīvnieku ķermeņos un augos, un «Titānika» mūžs būs noslēdzies. Reiz varenais un krāšņais kuģis būs pārstrādāts.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu