Šeit uzskaitītas piecas asinsstindzinošas medicīniskās procedūras, kas mūsdienās vairs netiek veiktas. Kādēļ? Jo tās vairāk līdzinājās spīdzināšanas metodēm, nevis medicīniskām operācijām, turklāt bija neefektīvas. Ja tev šobrīd ir kādas pretenzijas pret savu ķirurgu, vienmēr atceries, ka viņš var ķerties pie pagātnes speciālistu izmantotajām metodēm.
Trepanācija - cauruma izurbšana vai izkalšana galvaskausā - ir senākais zināmais operācijas veids. Cilvēki to veica jau neolīta laikmetā. Kādēļ tas tika darīts, nav zināms, taču daļa ekspertu uzskata, ka, iespējams, caurums galvaskausā tika izurbts, lai izlaistu dēmonus no cilvēka galvas.
Pārsteidzoši, ka daži cilvēki nodzīvoja vēl ilgus gadus pēc šīs procedūras veikšanas, liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie galvaskausi.
Mūsdienās ķirurgi vairs neurbj cilvēku galvās caurumus, lai atbrīvotu dēmonus, taču reizēm ārkārtas situācijās līdzīga procedūra tiek veikta, lai mazinātu spiedienu uz smadzenēm.
Grūti noticēt, ka lobotomija – vēl brutālāka procedūra par trepanāciju – tika plaši pielietota 20. gadsimtā.
Procedūra tika veikta ar ķirurģisku instrumentu, kas pēc formas līdzinājās ledus cirtnim. Tā asais gals tika novietots acs spraugā zem plakstiņa pret kaulu, kas atrodas virs acs dobuma. Pēc tam ārsts ar koka āmuru to izdzina cauri kaulam garām virsdegunei iekšā pieres daivā, kur instrumentu pagrozīja, pārraujot balto vielu starp smadzeņu garozu un pārējām smadzenēm.
Procedūras veikšanai bija nepieciešamas nieka desmit minūtes, bet pacients vairs nekad nebija gluži tas pats cilvēks, kas pirms tam.
Lobotomiju 1935. gadā izgudroja portugāļu neirologs Antonio Egašs Monišs (António Egas Moniz).
Gadu vēlāk amerikāņu ārsts Volters Frīmens (Walter Freeman) ieviesa to ASV, plaši izmantojot garīgu saslimšanu ārstēšanai. Frīmens šo procedūru veica tūkstošiem pacientu.
Par laimi, attīstoties medikamentiem, kas izmantojami psihisko saslimšanu ārstēšanā, lobotomija pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados zaudēja savu popularitāti.
Frīmens pēdējās divas operācijas veica 1967. gadā. Viens no pacientiem trīs dienas vēlāk nomira no asiņošanas smadzenēs.
Senajos grieķu, romiešu, persiešu un indiešu tekstos ir minēta procedūra urīnpūšļa akmeņu izņemšanai, kas pazīstama ar nosaukumu litotomija.
Operācijas veikšanas laikā pacients gulēja uz muguras ar izplestām kājām, kamēr ārsts ievadīja asmeni pacienta urīnpūslī caur kājstarpi. Pēc tam ārsts ar pirkstiem vai instrumentu iekļuva taisnajā zarnā vai urīnpūslī, lai izņemtu akmeņus.
Tā bija ļoti sāpīga procedūra, pēc kuras izdzīvoja tikai aptuveni 50% pacientu.
Sifiliss ienāca Itālijā 16. gadsimtā, iespējams, ar jūrniekiem no Amerikas. Viens no šīs seksuāli transmisīvās slimības simptomiem bija deguna deformācijas, ko daudzi saslimušie centās apslēpt.
Itāļu ķirurgs Gaspāre Taljakoci (Gaspare Tagliacozzi) attīstīja metodi sifilisa radītās deguna deformācijas labošanai. Viņš radīja jaunu degunu no pacienta rokas audiem un apsedza ar ādas sloksni no pacienta augšdelma. Kamēr āda pieauga, pacientam nācās aptuveni trīs nedēļas dzīvot ar degunam piesaitētu roku, jo tikai pēc tam, ka āda bija pieaugusi pie deguna, ārsts to atdalīja no rokas.
Saglabājušās ziņas par gadījumiem, kad šādi deguni ziemā kļuvuši violeti un nokrituši nost.
Pateicoties antibiotikām, mūsdienas sifiliss ir salīdzinoši viegli ārstējama slimība.
Mūsdienu medicīnā asins nolaišana netiek atbalstīta, taču aptuveni 2000 gadus tā bija viena no izplatītākajām operācijām dažādu slimību ārstēšanā.
Procedūra balstījās uz nepilnīgu zinātnisko teoriju, ka cilvēkā ir četri šķidrumi: asinis, gļotas, melnā žults un dzeltenā žults. Tika uzskatīts, ka slimības rada līdzsvara trūkums starp šiem četriem šķidrumiem. Asinis tika notecinātas, iegriežot vēnā vai dažos gadījumos arī artērijās. Reizēm procedūra ilga vairākas dienas.
Asins nolaišana Rietumos turpinājās līdz 19. gadsimtam.
