10 iemesli, kāpēc dzīve mūsdienās ir labāka nekā viduslaikos

1. Mēris

Mēris viduslaikos bija viens no lielākajiem slepkavām, kam bija graujoša ietekme uz Eiropas iedzīvotājiem 14. un 15. gadsimtā. Mēri, kas saukts arī par «melno nāvi», pārnēsāja blusas, kas parasti bija atrodamas žurkās. Mēris Eiropā parādījās 1348. gadā.

Mēra rezultātā Eiropā nomira trešā daļa vai pat puse iedzīvotāju. Tā laika eiropieši nezināja, kas izraisīja mēri un kā no tā izvairīties. Viņi notiekošo skaidroja kā Dieva dusmas, cilvēku grēku sekas, par to vainojot marginalizētās grupas, parasti ebrejus. Pēc inficēšanās ar buboņu mēri pastāvēja 70% - 80% iespēja nedēļas laikā nomirt.

Mēra rezultātā paredzamais mūža ilgums 14. gadsimta beigu Florencē bija mazāk nekā 20 gadi.

2. Ceļošana

Viduslaikos bija grūti atrast drošu, tīru vietu, kur palikt pa nakti. Ceļotājiem bieži nācās gulēt zem klajas debess; ziemas laikā tas nozīmēja risku nosalt līdz nāvei. Lai arī ceļošana grupās deva zināmu drošību, tāpat pastāvēja iespēja, ka ceļotājus varēja aplaupīt vai nogalināt svešinieki vai pat kāds no savējiem. Vienmēr pastāvēja iespēja saindēties ar pārtiku, kuru ceļā bija grūti atrast.

Ceļotājiem arī pastāvēja risks nonākt viduslaiku karadarbības centrā, tikt ievainotiem vai ieslodzītiem. Svešvalodu nezināšana arī varēja novest pie problēmām. Ceļotājus varēja piemeklēt slimības, un nebija nekādu garantiju, ka izdosies saņemt pienācīgu vai pat vispār jebkādu medicīnisku palīdzību.

Ceļotājs viduslaikos dienā ar kājām varēja mērot 24 līdz 40 kilometrus, zirga mugurā – 32 līdz 48 kilometrus, bet uz kuģa – 120 līdz 200 kilometrus.

3. Bads

Bads viduslaikos bija ļoti reāla problēma. Sliktas ražas vai laikapstākļu dēļ pārtikas trūkumu piedzīvojušie iedzīvotāji bija spiesti ciest badu, un pat tie, kas izdzīvoja, bija novājināti pret slimībām. Daudzi nomira epidēmijās, kas sekoja badam.

Lielais bads 14. gadsimta sākumā bija īpaši šausmīgs. Klimata izmaiņas izraisīja vidējo temperatūru krišanos – «mazo ledus laikmetu». No 1315. līdz 1322. gadam Rietumeiropa piedzīvoja īpaši spēcīgas lietusgāzes, pat 150 dienas gadā, kas apgrūtināja sēšanu, audzēšanu un ražas ievākšanu.

4. Dzemdības

Viduslaikos dzemdības bija ārkārtīgi bīstams pasākums. Dzemdību komplikāciju gadījumos bieži nomira gan māte, gan bērns. Dzemdības bieži ilga vairākas dienas, un sieviete varēja nomirt no spēku izsīkuma. Lai arī ķeizargrieziens bija zināms, tas parasti tika pielietots tad, kad bērna māte mira vai jau bija mirusi, un tie ne vienmēr bija veiksmīgi.

Dzemdībās klāt parasti bija vecmātes nevis apmācīti ārsti. Vairums vecmāšu nebija ieguvušas formālu apmācību, bet bija apguvušas darbu pieredzes ceļā.

Arī pēc dzemdību pārdzīvošanas pastāvēja risks, ka sieviete varēja nomirt no pēcdzemdību infekcijām vai komplikācijām.

5. Bērnība

Bērnība viduslaikos bija ļoti bīstama augstās mirstības dēļ. Pētnieki lēš, ka nomira vismaz 20 līdz 30% bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem. Jaundzimušie un bērni vecumā līdz septiņiem gadiem bija īpaši pakļauti nepietiekama uztura, slimību un infekciju sekām.

Bērnus apdraudēja bakas, garais klepus, tuberkuloze, gripa, vēdera infekcijas, masalas un dažādi nelaimes gadījumi. Vairums mēra laikā mirušo bija bērni. Ņemot vērā nepietiekamo uzturu, mātes pienam viduslaikos nebija to pašu labo īpašību, kādas mātes pienam ir mūsdienās.

6. Slikti laikapstākļi

Vairums cilvēku viduslaikos dzīvoja laukos, un laikapstākļi bija ārkārtīgi nozīmīgi tiem, kuru iztika tādā vai citādā veidā bija atkarīga no zemes. Ilgstoši slikti laikapstākļi kavēja sēšanu un audzēšanu, kā arī izraisīja sliktu ražu. Tā bija liela problēma, jo labība vairumam cilvēku bija galvenais uztura avots.

Īpaši lielas problēmas ar labību bija no 14. līdz 16. gadsimtam, kad pazeminājās temperatūras, bet pieauga mitrums.

Cilvēki arī ticēja, ka slikti laikapstākļi nav parādījušies dabiski. Tie tika saistīti ar dažādiem grēkiem, slepkavībām, incestu, strīdiem ģimenē, kā arī raganu un burvju darbošanos.

7. Vardarbība

Vardarbība viduslaikos bija sastopama dažādās formās. Vardarbība ielās un kautiņi tavernās bija pietiekami izplatīti. Vasaļi varēja nostāties pret saviem kungiem, notika dažādas sacelšanās.

Plaši izplatīta bija arī cita veida vardarbība – izvarošanas, uzbrukumi, slepkavības. Daudzu paaudžu garumā pastāvēja asinsnaids dažādu ģimeņu vidū.

Tāpat bija sastopams tas, ko mūsdienās sauktu par vardarbību ģimenē. Lokālie vai reģionālie strīdi par zemi, naudu vai citām lietām varēja novest pie asinsizliešanas.

8. Ķecerība

Bīstama bija arī atšķirīgu uzskatu paušana. Viduslaiku kristīgā baznīca par ķeceriem uzskatīja tos, kuri pieturējās pie atšķirīgiem reliģiskiem vai teoloģiskiem uzskatiem. Šādu grupu vidū bija ebreji, musulmaņi, kā arī tie kristieši, kuru uzskati tika atzīti par netradicionāliem.

Ar 11. gadsimtu sākās krusta kari Vidusjūras reģiona austrumos, lai no islāma varas atgūtu Svēto zemi.

Kristīgajā Eiropā tikmēr tika vajāti ebreji un musulmaņi. Anglijā antisemītisms 12. gadsimta beigās noveda pie ebreju slepkavošanas Jorkā un Londonā, bet 1290. gadā ebreji tika padzīti no Anglijas, un atgriezties viņi varēja tikai 17. gadsimta vidū.

Sākot ar astoto gadsimtu, notika kristiešu mēģinājumi atgūt Ibērijas pussalu, kas bija nonākusi musulmaņu varā. Tas pilnībā izdevās 1492. gadā. Tas ietilpa Spānijas centienos izskaust ķecerību un iedibināt vienotu kristīgo ticību, kā rezultātā 1478. gadā tika nodibināta spāņu inkvizīcija. 1492. gadā ebreji tika padzīti no Spānijas, bet musulmaņiem tika ļauts palikt, ja viņi piekrita pāriet kristietībā.

Krusta kari notika arī pret kristiešiem, kuri tika uzskatīti par ķeceriem. No 1209. gada līdz 1229. gadam notika krusta karš pret kataru kustību, kas lielākoties dzīvoja Francijas dienvidos.

9. Medības

Medības bija nozīmīga brīvā laika pavadīšanas nodarbe viduslaiku aristokrātijai un karaliskajām ģimenēm. Prasmes šajā sportā tika plaši apbrīnotas. Franku valsts imperators Kārlis Lielais tika uzskatīts par kaislīgu mednieku, bet Vilhelms Iekarotājs Anglijā ierīkoja karaliskos mežus, kur varēja nodoties savam vaļaspriekam.

Tomēr medībās netrūka risku. Mednieki varēja iet bojā vai tikt ievainoti dažādos incidentos. Viņi varēja nokrist no zirga, tikt sašauti ar bultām, sakropļoti ar briežu ragiem vai mežacūku ilkņiem, kā arī piedzīvot lāču uzbrukumus.

10. Pāragra vai pēkšņa nāve

Pēkšņa vai priekšlaicīga nāve viduslaikos bija plaši izplatīta. Vairums cilvēku nomira jauni, bet mirstības rādītājus ietekmēja tādi faktori kā statuss, bagātība, atrašanās vieta (augstāki mirstības rādītāji bija pilsētās) un, iespējams, arī no dzimums.

Bagātība gan negarantēja ilgu mūžu. Pat labi paēdušie mūki nebūt nedzīvoja ilgāk par daļu zemnieku.

Nomirt «labā» nāvē viduslaiku cilvēkiem bija ļoti svarīgi. Par to tika sarakstītas daudzas grāmatas. Cilvēki bieži uztraucās par pēkšņu nāvi (kaujas laukā, izpildot nāvessodu, nelaimes gadījumos, no dabiskiem cēloņiem).