Mēs tiecamies domāt, ka likums ir objektīvs un sauss, taču homoseksualitātes dekriminalizācija Lielbritānijā rāda, ka likums, tāpat kā cilvēki, kas to radīja, ir emocionāls. To vada cilvēciskas emocijas, bieži vien riebums, norāda Kīles universitātes (Keele University) lektors Sentoruns Radžs (Senthorun Raj).
Sevišķi skaidri tas redzams likumos, kas regulēja homoseksuālas attiecības. Patiesībā Lielbritānijā homoseksualitāte ilgi tika uzskatīta par tik perversu, ka pat runāšana par to varēja apkaunot cilvēku. Kriminālsodi par homoseksualitāti gadsimtiem ilgi paļāvušies uz riebumu.
1533. gadā karaļa Henrija VIII laikā pieņemts likums (Buggery Act 1533) kriminalizēja «pretīgo netikumu» - anālo seksu vīriešu starpā. Koloniālie statūti, kas vēl arvien ir spēkā vairākās Britu sadraudzības valstīs, raksturoja seksu starp vīriešiem kā rīcību pret dabas noteikto kārtību.
1895. gadā rakstnieks Oskars Vailds (Oscar Wilde) tika notiesāts par neķītru piedauzību saskaņā ar 1885. gadā pieņemtu likumu, ar kuru varēja sodīt homoseksuāļus bez pierādījumiem, ka viņiem bijis anālais sekss. Spriedumā bija teikts, ka Vailda pastrādātais noziegums ir tik smags, ka katram godājamam cilvēkam jāatturas izteikt vārdos savas domas par to. Arī šajā gadījumā vadošā dziņa bija pretīgums.
Rakstot par Vailda tiesu, amerikāņu filozofe un tieslietu speciāliste Marta Nusbauma (Martha Nussbaum) novērojusi, ka pretīgums nebija vienkārša pārmērība vai neapzinātas sekas seksuālo noziegumu tiesāšanā, bet gan būtiska daļa no tiesas procesa. Sodu noteica pretīguma apmērs, kādu apsūdzētā rīcība izraisīja sabiedrībā.
Homoseksualitātes dekriminalizēšana, kas sākās 20. gadsimta vidū, nozīmēja, ka jāpārdomā arī tas, kas likumā tiek uzskatīts par pretīgu. Pēc tādu slavenu personu notiesāšanas kā Alans Tjūrings (Alan Turing) un lords Montagjū (Lord Montagu) Lielbritānijas valdība 1954. gadā uzticēja seram Džonam Volfendenam (John Wolfenden) vadīt izmeklēšanu par homoseksualitātes kriminalizēšanas atbilstību un attieksmi pret tiem, kas notiesāti.
Volfendena komitejas noslēguma ziņojumā tika secināts, ka riebums pret gejiem nav pietiekams pamats, lai kriminalizētu viņu uzvedību, pārkāpjot viņu tiesības uz privātumu.
Taču tā vietā, lai atbrīvotu homoseksualitāti, pretīgums pārsviedās uz tieksmi sargāt privātumu.
Gādājot par bērnu aizsardzību, komiteja rekomendēja noteikt vecuma ierobežojumu, atļaujot homoseksuālas attiecības tikai no 21 gada vecuma.
Desmit gadus pēc ziņojuma publicēšanas Lielbritānijas parlaments 1967. gadā pieņēma likumu (Sexual Offences Act 1967), kas noteica sodus par seksuāla rakstura noziegumiem un daļēji dekriminalizēja homoseksualitāti Anglijā un Velsā.
Tomēr homoseksualitāte netika pavisam atbrīvota no riebuma. Tā vietā privātuma aizsardzība ļāva valstij savaldīt homoseksualitāti tā, lai tā neaizskartu «normālo» (tas ir heteroseksuālo) cilvēku morālās jūtas.
Pretīgums pret seksu tika ieslēgts privātajā sfērā.
Pēdējo 50 gadu laikā britu homoseksuāļu tiesību ainava ir dramatiski mainījusies. Viendzimuma pāri no sabiedrības atstumtajiem kļuvuši par likuma cienītiem sabiedrības locekļiem. Viņi var precēties un audzināt bērnus.
Taču riebums joprojām tiek izmantots seksuālo minoritāšu ierobežošanai un seksuālie paradumi un tieksmes, kas neatbilst vispārpieņemtajām normām, vēl arvien bieži izraisa sabiedrībā pretīgumu. Tādēļ stāstā par homoseksualitātes dekriminalizēšanu der paturēt prātā, ka progresa panākšanai būtiska bija ne tikai likumu, bet arī sabiedrības uzskatu maiņa.
