Kā izskatījās sieviete, kas dzīvoja akmens laikmetā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Zinātnieki ir radījuši sievietes sejas digitālu rekonstrukciju, balstoties skeleta atliekās, kas 2002. gadā atrastas Taizemes ziemeļrietumos. Lai arī atliekas bija sadalījušās, to vidū bija arī galvaskausa kauli un zobi.
Izskatās, ka sieviete tika apglabāta saliektā pozā uz kreisajiem sāniem un ar akmens darbarīku pāri apakšdelmam.
Virs kapa lokā bija izvietoti pieci oļi. Tas varētu ietilpt sievietes apbedīšanas rituālā, tomēr tas ir tikai pieņēmums.
Kaulu datēšana
Bangkokas Silpakorna Universitātes arheoloģijas profesores Rasmi Šukongdejas (Rasmi Shoocongdej) vadītā pētnieku komanda noskaidroja, ka tie varētu būt bijuši 25 līdz 35 gadus vecas un 152 centimetrus garas sievietes kauli.
Komanda ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes palīdzību noskaidroja, ka apbedītā sieviete dzīvojusi pirms 13 640 gadiem vēlā pleistocēna periodā.
Sejas noskaidrošana
Lai noskaidrotu sievietes izskatu, Taizemes finansētais zinātniskais projekts nepaļāvās uz plaši izmantoto sejas rekonstrukcijas metodi. Tā vietā viņi seju rekonstruēja, izmantojot galvaskausa – mīksto audu attiecības metodi.
«Sejas rekonstrukcija ir ļoti, ļoti populāra metode, bet tā ir tikusi pārbaudīta un kopš apmēram 2002. gada konstatēts, ka tā ir zinātniski nepamatota,» «LiveScience» skaidroja Austrālijas Volongonga Universitātes pētniece Sjūzena Heiza (Susan Heyes), kura ir pētījuma līdzautore.
Viņa piebilda, ka atrastā sieviete bija ideāla kandidāte, lai pārbaudītu, vai jaunās metodes var rekonstruēt senākos laikos ārpus Eiropas dzīvojušas sievietes sejas vaibstus.
Lai noskaidrotu atrastās sievietes sejas vaibstus, Heiza izmantoja mūsdienu cilvēku galvaskausu, muskuļu, ādas un mīksto sejas audu paraugu mērījumus. Pēc tam viņa izmantoja iegūtos datus, lai noteiktu attiecību starp galvaskausa un mīksto audu mērījumiem un sejas vaibstiem. Piemērojot šo attiecību atrastajai sievietei, Heiza radīja divdimensionālu attēlu, kurā redzama simpātiska sieviete ar mandeļformas acīm un platu žokli.
«Sieviete ir anatomiski mūsdienīga, tādēļ varētu prognozēt anatomiski mūsdienīgus sejas vaibstus,» sacīja Heiza.
Heiza skaidroja, ka sejas rekonstrukcijas muzejos parasti senos cilvēkus attēlo noteiktā veidā. «Tomēr šo veidu nekādā ziņā neapstiprina zinātniskos pētījumos iegūtie pierādījumi, un tā vietā tie attiecas uz pirms Darvina laika kristiešu mitoloģiju par «mežonīgā cilvēka» izskatu,» uzsvēra pētniece.
Akmens laikmeta izskats
Pētījumā gan lielākais uzsvars tika likts uz to, lai rezultāti nebūtu pārāk vērsti uz mūsdienu sievietes sejas vaibstu atdarināšanu. Lielāka daļa no pētījumā izmantotajām galvaskausa - mīksto audu attiecībām bija neseno Eiropas iedzīvotāju vidēji statistiskie rādītāji.
Tomēr, salīdzinot ar datiem no 720 mūsdienu sievietēm, kas dzīvo 25 valstīs trīs kontinentos, akmens laikmeta sievietes sejas vaibsti joprojām palika izteikti atšķirīgi, turklāt tos neietekmēja eiropiešu sejas vaibsti, norādīja pētnieki.
Sejas vaibstu aprēķini uzrādīja lielāku saistību ar sievietēm no Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas. Tie arī ir saistīti ar mūsdienu japāniešu sejas platumu un augstumu.
Acu, deguna un mutes analīze arī norādīja, ka akmens laikmeta sievietei bijusi morfoloģiska līdzības ar Āfrikas sievietēm, īpaši attiecībā uz degunu un muti, pavēstīja pētnieki.
«Ja neskaita grupēšanos ar joprojām saglabājušos ungārieti attiecībā uz mutes platumu, eiropiete, neskatoties uz dominējošo lomu salīdzinošajā populācijas pētījumā un sejas vaibstu aprēķināšanai izmantotajās metodēs, ir pamanāmi iztrūkstoša,» paziņoja pētnieki.
Kopumā aprēķinātā seja saglabāja tādas vēlajam pleistocēnam raksturīgās galvaskausa iezīmes kā lielāks žoklis un izteiktāki sejas vaibsti, norādīja pētnieki.
Pētnieku izmantoto metožu trūkums ir tāds, ka to izmantošana aizņem daudz ilgāku laiku salīdzinājumā ar sejas rekonstrukcijas metodi, atzina pētnieki.
«Mirušie ir pelnījuši labāko, ko mēs varam izdarīt, neskatoties uz to, cik sen viņi ir dzīvojuši, un tas iekļauj arī laika atvēlēšanu, lai izmantotu labākās metodes katras unikālās sejas aprēķināšanai,» uzsvēra Heiza.