Kad un kāpēc pasaulē radās tāda lieta kā nauda
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vispirms cilvēki tieši apmainījās ar precēm. Nauda parādījās tikai pēc tam. Gadu tūkstošu gaitā tās forma ir mainījusies, sākot ar dabā atrodamiem priekšmetiem, turpinot ar monētām, papīra naudu un digitālo naudu. Neatkarīgi no tās formas, cilvēks ilgi ir izmantojis naudu kā maiņas līdzekli, maksāšanas metodi, vērtību salīdzināšanas mēru un vērtību uzkrāšanas līdzekli.
Vašingtonas Amerikāņu Universitātes antropoloģijas profesors Čapurukha Kusimba (Chapurukha Kusimba) arheoloģiskajos izrakumos veicis atklājumus par senās naudas attīstību, un viņš ir ieinteresēts naudas attīstībā laika gaitā un tajā, ko šie arheoloģiskie atklājumi var pavēstīt par tirdzniecību un mijiedarbību starp attālām grupām.
Kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga nauda?
Pastāv vairākas teorijas par naudas izcelšanos, daļēji tādēļ, ka naudai piemīt daudzas funkcijas. Tā kā vērtību salīdzināšanas mērs veicina tirdzniecību, tā saved kopā dažādas sabiedrības, darot iespējamu dāvanu dāvināšanu un atlīdzināšanu. Tā saglabā sabiedrības hierarhiju, un tas ir arī valsts varas līdzeklis. Ir grūti precīzi pateikt, kad cilvēki sāka izmantot konkrētu maksāšanas līdzekli, tomēr pierādījumi liecina, ka nauda aizsākās no apmaiņas ar dāvanām un parādu atmaksas.
Par maiņas līdzekļiem kļuva dabā reti sastopami priekšmeti, kuru apgrozību varēja efektīvi kontrolēt. To vidū bija gliemežvāki, piemēram perlamutrs, kas plaši tika izmantots apgrozībā Amerikā, vai gliemežnīcas, kas tika izmantotas Āfrikā, Eiropā, Āzijā un Austrālijā. Kā nauda tika izmantots varš, dzelzs, obsidiāns, dzintars, krelles, zelts, sudrabs un svina stieņi. Cilvēki līdz pat salīdzinoši nesenam laikam kā maksāšanas līdzekli izmantoja arī dzīvus dzīvniekus, piemēram, govis.
Mezopotāmijas šekelis, kas bija pirmā zināmā naudas forma, parādījās pirms 5000 gadu.
Senākās zināmās naudas kaltuves 650 līdz 600 gadus pirms mūsu ēras parādījās Mazāzijā (Anatolijā), kur Līdijas un Jonijas elite izmantoja sudraba un zelta monētas, lai maksātu karavīriem.
Plašā romiešu, ķīniešu, islāma pasaules, indiešu un ķīniešu monētu apgrozība liecina par pirmsmoderno tirdzniecību laikā no 1250. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 1450. gadam.
No dārgmetāliem izgatavotu monētu panākumi lielākoties ir skaidrojami ar to transportēšanas iespējām, ilgstošo noturību un to vērtību. Turklāt politiskie līderi varēja kontrolēt monētu radīšanu – no izrakteņu ieguves, kausēšanas un kalšanas -, kā arī to apgrozību un izmantošanu. Citas bagātības formas, piemēram, govis, varēja veiksmīgi izmantot lopkopju sabiedrībās, tomēr tās nebija viegli transportēt, turklāt tās apdraudēja ekoloģiskās katastrofas.
Nauda drīz kļuva par politiskas kontroles līdzekli. Nodokļus varēja ievākt, lai atbalstītu eliti un izveidotu armiju. Nauda varēja kalpot arī kā stabilizējošs spēks, kas veicināja nevardarbīgu preču, informācijas un pakalpojumu apmaiņu grupas ietvaros un starp tām.
Seko naudai, lai redzētu tirdzniecības ceļus
Pagātnē, tāpat kā mūsdienās, neviena sabiedrība nebija pašpietiekama, un nauda ļāva mijiedarboties ar citām grupām. Cilvēki izmantoja dažādas valūtas formas, lai mobilizētu resursus, samazinātu risku un veidotu alianses un draudzību, reaģējot uz noteiktiem sabiedriskiem un politiskiem apstākļiem. Plaši sastopamas liecības norāda uz eksotisku preču kustību starp dažādiem reģioniem, kuru tautas bija neatkarīgas cita no citas, to vidū mednieki-vācēji, lopkopji, lauksaimnieki un pilsētnieki, un liecina par valūtas kā vienojoša principa nozīmi. Tā ir kā kopīga valoda, kurā visi var sazināties.
Piemēram, Amerikas pamatiedzīvotāji 1450 līdz 500 gadus pirms mūsu ēras kā valūtu izmantoja obsidiānu, perlamutru, dzelzsrūdu un divu veidu māla traukus, lai tirgotus visā Amerikā, kas bija viens no pirmajiem veiksmīgas globālās tirdzniecības paraugiem. Zīda ceļa jūras ceļi laikā no mūsu ēras 700. gada līdz 1450. gadam savienoja Eiropas, Āzijas un Āfrikas iedzīvotājus globālā tirdzniecībā.
Profesors Kusimba arheoloģiskajos izrakumos Kenijas senajā tirdzniecības pilsētā Mandā pie Indijas okeāna 2012. gadā atklāja 600 gadu senu ķīniešu monētu. Ķīniešu monētas bija mazi vara un sudraba diski ar caurumu vidū, tādēļ tās varēja valkāt pie jostas. Šis monētas tika kaltas Minu dinastijas imperatora Jonles (Yongle) laikā. Viņš bija ieinteresēts politiskās un tirdzniecības misijās ārpus Dienvidķīnas jūras, un nosūtīja admirāli Dženu He izpētīt citas zemes, kas notika 80 gadus pirms Vasko da Gama no Portugāles sasniedza Indiju.
Šādi arheoloģiski atklājumi parāda Āfrikas integrāciju tirdzniecības sakaros Indijas okeānā. Tie arī parāda, ka šajā laikā attīstījās tirgus ekonomika, kurā tika izmantota nauda. Austrumāfrikas piekrastē atradās vietējie tirgotāji un svahili valdnieki, kuri sekoja islāmam un kultivēja kontaktus ar citiem Indijas okeāna tirgotājiem.
Kā rāda naudas vēsture, valūtas ietekmei bija gan pozitīva, gan negatīva ietekme.
Tā deva iespēju preču un pakalpojumu kustībai, migrācijai un apmetnēm starp svešiniekiem. Tā dažiem deva bagātību, paātrinot sabiedriski ekonomisku un citu notikumu attīstību. Tādu pašu paraugu var novērot šodien attiecībās starp Ķīnu un Āfriku, un šīs attiecības ir daudz ciešāk savijušās un daudz nevienlīdzīgākas nekā tolaik, kad admirālis He kā diplomātisku žestu no Ķīnas atveda monētas.
Mūsdienās nauda atšķir bagātos no nabadzīgajiem, attīstītos no tiem, kuri attīstās, un globālos Ziemeļus no Dienvidiem. Globālā nevienlīdzība mūsdienās ir saistāma ar naudas kā sabiedrības labklājības mēra formalizāciju.