Tieši šodien, 1899. gada 13. augustā, piedzima viens no slavenākajiem pasaules kinorežisoriem Alfrēds Hičkoks, tāpēc piedāvājam iepazīties ar izdevuma “Biography” apkopotiem, pieciem interesantākajiem un dīvainākajiem Hičkoka dzīves faktiem.
Pieci interesanti fakti par Alfrēdu Hičkoku
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Alkas pēc ēdiena un riebums pret olām
Alfrēds Hičkoks visu savu mūžu cīnījās ar lieko svaru un, kādā sava mūža epizodē, svēra pat 165 kilogramus.
«Ierastās Hičkoka pusdienas parasti sastāvēja no cepta cāļa, neliela šķiņķa gabala, kartupeļiem, dārzeņiem, maizes, pudeles vīna, salātiem, deserta un brendija, bet nežēlīgās alkas pēc saldējuma parasti tika apmierinātas vakaros,» rakstīja kāds biogrāfs.
Lai arī ēdiens Hičkokam sagādāja ļoti lielu baudu, tomēr bija kāds produkts, kas viņam izraisīja neviltotu riebumu un bailes – olas.
«Es baidos no olām. Vairāk nekā baidos – tās mani dzen izmisumā. Tās apaļās, baltās lietas bez caurumiem, kurām vidū ir dzeltenas apaļas lietas bez caurumiem... Brrr! Vai ir redzēts kaut kas pretīgāks par skatu, kad no olas iztek dzeltens un staipīgs šķidrums?» Kādā intervijā stāstīja Hičkoks.
Bailes no policijas
Hičkokam ārkārtīgu bijību un bailes iedvesa policija un citas autoritārās figūras. Iemesls tam bija 6 gadu vecumā pārdzīvotā trauma, kad mazo Alfrēdu tēvs nosūtīja uz policijas iecirkni ar kādu zīmīti. Policijas virsnieks zīmīti izlasīja un ieslodzīja zēnu kamerā sakot: «Lūk, ko mēs darām ar nepaklausīgiem bērniem.» Desmitiem gadus vēlāk, kad Hičkokam tika jautāts, ko viņš vēlētos redzēt uz sava kapakmens, viņš atbildēja: «Lūk, ko mēs darām ar nepaklausīgiem bērniem».
Neskatoties uz to, Hičkoks pēc nāves tika kremēts, bet viņa pelni izkaisīti.
Alfrēds Hičkoks pret Voltu Disneju
Volts Disnejs uzskatīja, ka Hičkoka slavenā filma «Psiho» (Psycho, 1960) ir pretīga, tāpēc sešdesmitajos gados neļāva to izrādīt savā Disnejlendā.
Zināms, ka Hičkoks izmantoja Disneja tehniku citās savās filmās, piemēram, viņš sadarbojās ar Mikimausa radītāju Ubi Iverku, kā arī izmantoja Disneja kameras, lai filmētu putnu uzbrukumus filmā «Putni».
Stīvena Spīlberga ignorēšana
Hičkoks līdz pat mūža beigām apzināti izvairījās no tikšanās ar savu lielāko fanu Stīvenu Spīlbergu. Kā savā autobiogrāfijā rakstīja aktieris Brūss Dems, viņš centās Hičkoku pārliecināt tikties ar Spīlbergu: «Es teicu: «Tu esi viņa elks. Viņš tikai vēlas piecas minūtes pasēdēt pie tavām kājām un papļāpāt» Hičkoks atbildēja: «Vai tas ir puika, kurš uztaisīja to zivju filmu? (Jaws, 1977). Es nekad nevarētu runāt ar viņu, tāpēc, ka es justos kā pēdējā padauza. Es taču esmu ierunājis balsi haizivju atrakcijai («Universal Studio» atrakciju parkā). Viņi man piesolīja miljons dolārus, un es piekritu. Es esmu padauza. Es nevaru runāt ar puiku, kurš uztaisīja to zivju filmu. Es pat nevarētu pieskarties viņa rokai.»
Dīvainā humora izjūta
Hičkoks bija bēdīgi slavens ar savu īpatnējo humora izjūtu un dīvainajiem, nereti ļaunajiem praktiskajiem jokiem. Reiz viņš kādam savam draugam nosūtīja Londonas prestižākā drēbnieka pašūtu uzvalku, tomēr uzvalks bija daudzus izmērus par mazu un derētu tikai bērnam.
Citreiz režisors kādam aktierim nosūtīja 400 kūpinātas siļķes, savukārt aktrises Tipijas Hedrenas tolaik sešus gadus vecajai meitai Melānijai Grifitsai uzdāvināja miniatūrā zārkā ievietotu lelli, kas bija precīza meitenītes mātes kopija. Lellei pat bija pašūta tāda pati kleita, kādu aktrise valkāja, filmējoties Hičkoka slavenās filmas «Putni» (Birds, 1963) laikā.