Politiskie līderi, kas ķeras pie populisma, nereti izmanto sabiedrībā valdošās bailes, piemēram, no terorisma un imigrācijas, un tās pārspīlē. ASV prezidents Donalds Tramps izmanto bailes no imigrantiem un musulmaņiem, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu nemitīgi atgādina izraēliešiem par draudiem, kas ir tiem visapkārt, bet daudzi līderi Āfrikā un Āzijā piesauc sātanismu un raganu medības.
Koncentrēšanās uz bailēm un ļaunajiem spēkiem tiek izmantota nemiera radīšanai sabiedrībā, vienlaikus daudzos gadījumos vairojot politiķa harismu, uzskata raksta autors -Bostonas universitātes profesors Deivids Frankfurters (David Frankfurter), kurš specializējies reliģiju studijās.
Politiķis vai politiķe šādi kļūst par vienīgo personu, kas šķietami zina draudu patiesos apmērus un to, kā ar tiem cīnīties.
Kā darbojas harisma?
Vienkārši izsakoties, parasti par harismātisku tiek dēvēts tāds cilvēks, kuram šķietami piemīt īpašs iekšējs spēks, kas pievelk citus cilvēkus.
Zinātnieki šo šķietamo spēku uzskata par sociālās mijiedarbības produktu. Proti, harisma, kā to dēvē Frankfurters, rodas no mijiedarbības starp līderiem un viņu auditoriju. Auditorija dara zināmu līderim savu entuziasmu, vajadzības un bailes. Līderis atspoguļo šīs sajūtas caur savu talantu žestikulēšanā, retorikā, caur savu pārliecību par savām spējām un savu vēstījumu par briesmām un cerību.
Subsahāras Āfrikā XX gadsimtā harismātiski raganu mednieki devās no ciemata uz ciematu, solot attīrīt tos no ļaunuma. Gan Āfrikā, gan Eiropā sen pazīstams vārds «ragana». Palūkojoties vēsturē, redzams, ka daudzām kultūrām bijis raksturīgs vainot dažādās neveiksmēs raganas, kuras vienlaikus ir gan sabiedrības daļa, gan ļaunums. Līdz ar to neveiksmes kļūst par cilvēces ļaunuma produktu, nevis kaut kāda dabas cēloņa vai dievišķa spēka rezultātu.
Raganu mednieki tādējādi piešķīra raganas pamata tēlam četrus jaunus elementus, secinājis Frankfurters.
1) Viņi panāca, ka raganu draudi tiek uztverti kā problēma, kas steidzami jārisina; 2) Viņi «atklāja» jaunas metodes, ko raganas izmanto savu ļauno nodomu īstenošanai; 3) Viņi piedāvāja jaunas raganu nopratināšanas un likvidēšanas procedūras; 4) Viņi paziņoja, ka viņiem piemīt īpašas spējas atklāt raganas un atbrīvot sabiedrību no tām, izmantojot savas tehnikas. Pēc Frankfurtera domām, šis aspekts ir pats svarīgākais.
Raganu mednieki rādīja cilvēkiem materiālus pierādījumus, kas it kā liecina par raganu darbībām, piemēram, groteskas lelles vai citus dīvainus priekšmetus. Reti kad raganu medniekiem izdevās pārliecināt citus cilvēkus liecināt pret raganu. Bieži vien pats raganu mednieks paziņoja, ka cietis no raganu ļaunuma, detalizēti aprakstot draudus un uzbrukumus, ko piedzīvojis.
Raganu mednieku autoritāte cīņā pret draudošo ļaunumu vairoja viņu harismu. Cilvēki sāka paļauties uz viņu spējām saredzēt ļaunumu un atbrīvot pasauli no tā.
Iedzīvotāji no raganām neattīrītā ciematā jutās ievainojami un neaizsargāti, aizdomu ēnai par iespējamajām burvestībām krītot pār visiem. Turpretī no raganām iztīrītā ciematā dzīvot šķita drošāk, mierīgāk.
Raganu medības, sātaniskie kulti
Protams, lai raganu mednieki spētu uzjundīt bailes, vajadzēja būt atbilstošiem vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Labvēlīgu vidi raganu medniekiem sagatavoja tādas katastrofas kā mēris vai arī konflikti un politiskā spriedze. Šādos apstākļos ļaunu cilvēku identificēšana sabiedrībai kļuva sevišķi noderīga, pat varētu sacīt, ka nepieciešama.
Raganu medniekiem bija arī sevi jāpozicionē kā profesionāļiem un jāspēj «pārtulkot» bailes saistošā veidā.
Daudzos gadījumos raganu medniekiem arī neveicās, un cilvēki nepakļāvās bailēm un neleģitimizēja viņu darbību.
Piemēram, XV gadsimtā Eiropā franciskāņu mūkam Bernardino izdevās sarīkot šausmīgas raganu dedzināšanas Romā, bet neizdevās to pašu atkārto Sjēnā, jo tās iedzīvotāji nepakļāvās bailēm no raganām.
Tomēr gana bieži apstākļi bija labvēlīgi šādām bailēm, iedzīvotāju vidū izcēlās panika un sekoja nežēlīgas raganu sodīšanas.
Frankfurters norāda, ka arī modernā Eiropa nav bijusi imūna pret šādiem notikumiem. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā ASV un Lielbritānijā izplatījās panika par sātanistu kultiem, kas izmanto bērnus un pieaugušos.
Šajos gadījumos virkne psihiatru, bērnu tiesību aizsardzības dienestu darbinieku, policistu un garīdznieku pozicionēja sevi kā ekspertus sātanistu noziegumu pamanīšanā bērnudārzos un psihiatriskajās iestādēs.
Daudzi cilvēki noticēja sātanistu kultu eksistencei un to radītajiem draudiem, kaut reālu pierādījumu nebija.
Nepieciešamība pēc nemierpilnas kultūras
Līdzīga mijiedarbība starp harismu un spējām atpazīt ļaunumu zināmā mērā vērojama arī mūsdienu politiķos, kas izmanto populismu.
ASV prezidents Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā radīja iespaidu, ka tikai viņš vienīgais pievēršas «radikālā islāma terorisma» problēmai. Savukārt Filipīnu prezidents Rodrigo Duterte publiski draudēja apēst teroristu aknas.
Frankfurters uzskata, ka tādi līderi kā Tramps un Duterte cenšas radīt iespaidu par lielāku draudu pastāvēšanu «tur ārā» un mēģina pārliecināt tautu, ka tikai viņi vienīgie izprot šo draudu nopietnību.
Trampa mēģinājumi aizliegt musulmaņiem iebraukt ASV likuši viņa atbalstītājiem justies saprastiem un drošībā, norāda Frankfurters.
Pētot raganu medniekus, Frankfurters secinājis, ka nemierpilna satraukta kultūra var pati investēt līderī, kas šķiet spējīgs identificēt un likvidēt šķietamo ļaunumu.
Iespējams, mūsdienu pasaulē teroristi savā ziņā ir kļuvuši par jaunajām raganām, norāda Frankfurters, piebilstot, ka teroristu kļuvuši par briesmīgiem ļaunuma iemiesojumiem, kas rada unikālus draudus mūsu sabiedrībām un nav pelnījuši normālu tiesu.
