Josifs Džugašvili, kurš plašāk pazīstams kā Josifs Staļins, bija viens no visu laiku nežēlīgākajiem diktatoriem. Kopš Vladimira Ļeņina nāves 1924. gadā, tuvākos 29 gadus, līdz pat 1953. gadam Staļins valdīja Padomju savienībā. Šajā laikā PSRS kļuva par vienu no militāri un industriāli spēcīgākajām pasaules valstīm. Tiesa, Staļins savus politiskos konkurentus un oponentus nežēloja - tie tika nežēlīgi nogalināti. Tiesa, PSRS bija īpaši cilvēki - Staļina dubultnieki.
Staļins nežēloja neko - pat ne savu dēlu. Viņš bija diktators klasiskajā vārda izpratnē. Viņš radīja personības kultu, pārrakstot nevienu vien grāmatu, lai idealizētu sevi, nodēvēja pilsētas savā vārdā, ievietoja savu vārdu valsts himnā, pilnībā kontrolēja medijus.
Tiesa, diktatoram bija paranoiskas bailes par savu drošību. Tieši tādēļ bija nepieciešami cilvēki, kuri izskatījās tieši tāpat kā viņš - viņa dubultnieki, kas «īsto Staļinu» paglābtu gadījumā, ja «neīstais Staļins» tiktu nogalināts.
Kopumā Staļinam bija divi dubultnieki. Vairāku gadu laikā šie cilvēki iemācījās uzvesties un runāt tā, kā to darīja diktators. Viņiem bija tieši tāda pati frizūra un ūsas, kā arī precīzi izkopts runasveids.
Kā vēsta «The Vintage News», pirmais Staļina dubultnieks bija vīrs vārdā Rašids, kuru savervēja Valsts drošības komiteja (VDK) tādēļ, ka viņš izskatījās tieši tā, kā Staļins. Sākotnēji Rašids pavadīja divus gadus, filmējoties PSRS propagandas filmās, atveidojot Staļinu, viņš piedalījās dažādos mediju pasākumos, izliekoties par Staļinu, kad «īstajam Staļinam» bija svarīgākas lietas darāmas. Rašids apgalvoja, ka Staļina villā netālu no Maskavas dzīvoja vēl citi diktatora dubultnieki.
Pēc Staļina nāves Rašids pārcēlās uz nelielu, izolētu pilsētiņu, un noskuva savas ūsas. Kļūstot vecākam, viņš zaudēja matus, taču tāpat izskatījās kā Staļins. Rašids nomira 1991. gadā, esot 93 gadus vecs, un savas dzīves laikā viņš tā arī vairs nesatika nevienu diktatora dubultnieku.
Par otru oficiālo Staļina dubultnieku pasaule uzzināja 2008. gadā, kad viņš ieguva atļauju no Krievijas valdības runāt par savu pagātni. Šī vīra vārds ir Fēlikss Dadajevs, un pasaule nezināja par viņa eksistenci līdz brīdim, kad viņš neatklāja savu stāstu.
Dadajevs kļuva par Staļina dubultnieku pēc tam, kad viņam bija pāri 20. Esot kareivim Otrajā pasaules karā, viņš guva smagus ievainojumus un tika nogādāts slimnīcā. Tur viņš iepazinās ar padomju drošībniekiem (vēlākajiem VDK darbiniekiem) un saņēma pirmās pavēles. Viņš tika uzskatīts par mirušu, lai gan Kremlī strādāja pie savas jaunās - Staļina dubultnieka lomas. Viņa ģimene domāja, ka Dadajevs ir miris karā, taču ar to viss sākās.
Dagestānā dzimušais, bijušais baletdejotājs un žonglieris mācījās, kā uzvesties tā, kā to darīja Staļins. Staļins personīgi uzraudzīja Dadajevu, un neraugoties uz abu gandrīz 40 gadu starpību, Fēlikss izskatījās praktiski tieši tāpat kā Staļins.
Ar speciālu meikapu, tērpu un pārējiem elementiem, Dadajevs devās uz pasākumiem visā Krievijā, kur praktiski aizstāja Staļinu. Dadajevs pat devās uz Jaltas konferenci, kur pat esot ticies ar mediju pārstāvjiem, taču pašā konferencē piedalījies īstais diktators.
Stalin'in dublörü Felix Dadaev. pic.twitter.com/IhjvzyA9MZ
— İkinci Dünya Savaşı (@ww2turkiye) February 9, 2017
Dadajevs 2008. gadā atklāja, ka viņi esot bijuši ļoti līdzīgi - vienīgā atšķirība bijusi tā, ka Dadajevam bijušas mazākas ausis nekā diktatoram, taču, Dadajevs ir bijis tik labs savā lomā, ka brīžiem pat Staļina tuvākie līdzgaitnieki neesot spējuši atšķirt īsto diktatoru no dubliera.
Vienīgais, kas bija acīmredzams, bija atšķirība ar balsi. Tā kā pagājušā gadsimta vidusposmā mediju darbība bija daudz mazāka nekā mūsdienās, to neviens arī nepamanīja.
Dadajevs glabāja savu noslēpumu līdz 88 gadu vecumam, baidoties par savu dzīvību. Kā viņš teica, viņš vēl joprojām baidījās no VDK virsniekiem, kā arī no tā, ka «Staļina spoks varētu viņam nodarīt pāri».
Pēc tam, kad Dadajeva stāsts nonāca atklātība, VDK darbinieki to apstiprināja. Dadajevs pēc tam sniedza vairākas intervijas un pat uzrakstīja autobiogrāfiju, kas tika publicēta bez Krievijas valdības atļaujas.
Grāmatā Dadajevs stāstīja, ka kopumā bija četri cilvēki, kurus Kremlis izvēlējās «Diktatora dubliera lomā». Viņš apstiprināja, ka VDK viņu praktiski nolaupīja, taču vēl joprojām ir lepns par savu līdzību tirānam un savu jauno lomu.
Dadajeva stāsts apstiprināja vairāku konspirāciju teoriju autoru pieņēmumus par to, ka diktatori nedarbojas vieni, un viņiem ir savi dublieri. Viena no teorijām ir tā, ka arī Hitleram ir bijuši vairāki dublieri.
Viens no viņiem, Gustavs Vēlers, tika nogalināts drīz pēc Hitlera nāves, lai nodrošinātos, ka diktators tik tiešām ir miris. Citi uzskata, ka Hitlera it kā mirušais ķermenis piederējis dublierim, kamēr īstais Hitlers varējis aizbēgt uz Argentīnu.
