Kas patiesībā bija slavenais cilvēks dzelzs maskā?

TVNET/LETA
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Wikimedia Commons

Francijas karaļa Luija XIV laikā izplatījās baumas par noslēpumainu cietumnieku, un tā kļuva par populāru leģendu, kad par to vēlāk uzrakstīja franču rakstnieks Aleksandrs Dimā. Tomēr cietumnieka patiesā identitāte joprojām ir spekulāciju avots, vēsta «National Geographic».

17. gadsimta astoņdesmitajos gados Francijā sāka izplatīties baumas par noslēpumainu cietumnieku. Detaļas bija neskaidras, bet stāsts bija uzmanību piesaistošs. Ar Luija XIV ārkārtas rīkojumu ieslodzīts anonīms vīrietis, viņa identitāte nav zināma, bet viņa seju nevar redzēt, jo to sedz dzelzs maska.

1687. gadā iznākusi avīze piemin ieslodzītā pārvešanu uz citadeli Svētās Margaritas salā, kas atrodas netālu no Kannām, Francijas dienvidos. Viņa uzraudzība bija uzticēta bijušajam musketierim Beninam de Senmarsam (Benigne de Saint Mars), kurš ar ieslodzīto pirms tam bija uzturējies arī divos cietokšņos Alpos – Pinerelo un Eksilā. 1698. gadā abi atkal pārvietojās, kad Senmarss tika iecelts par Bastīlijas cietuma priekšnieku Parīzē. Kāda Bastīlijas amatpersona vēlāk memuāros rakstīja, ka ieslodzītais «vienmēr valkāja masku, un viņa vārds nekad netika pieminēts».

Kad cietumnieks Bastīlijā 1703. gadā nomira, tika atzīmēts, ka vairāk nekā 50 gadus vecais vīrietis apglabāts Svētā Paula kapsētā Parīzē, bet viņa personīgās mantas un drēbes rītausmā tika sadedzinātas. Tiek pat stāstīts, ka viņa kameras sienas pēc tam tika izskrāpētas un nobalsinātas.

Šie notikumi tika piedzīvoti Luija XIV laikā. Atbalstītājiem viņš bija «Saules karalis», kura valdīšanas laikā Francija paplašināja un nostiprināja savas robežas. Kritiķiem viņš bija gandrīz vai tirāns, kura ticība absolūtismam, idejai, ka viņš ir Dieva vietnieks Francijā, bija pārvērtusi Franciju par policejisku valsti.

Pēc noslēpumainā cietumnieka nāves viņa stāsts sāka dzīvots pats savu dzīvi, klīstot baumām, ka viņam uzliktais sods nācis tieši no troņa. Šādi stāsti arī tika izmantoti kā propaganda pret Luiju XIV. Deviņu gadu karā (1688. – 1697. gadā) pret Franciju karojošie holandieši izmantoja šo stāstu, lai grautu viņa leģitimitāti. Holandiešu aģenti izplatīja baumas, ka cietumnieks maskā bija karaļa mātes mīļākais un Luija XIV īstais tēvs, kas tādā gadījumā karali padarītu neleģitīmu.

Arī pašā Francijā tika baumots, ka cietumnieks ir karaliskās ģimenes loceklis. Parādījās spekulācijas, ka viņš ir paša Luija XIV un viņa mīļākās dēls Luijs de Burbons (Louis de Bourbon), kurš bija padzīts no galma par homoseksualitāti. Luijs de Burbons pēc tam centās atgūt sava tēva labvēlību, piedaloties kampaņā Flandrijā kur viņš saslima un gandrīz pilnīgi noteikti nomira. Sazvērestības teoriju aizstāvji spekulēja, ka viņš patiesībā ir izdzīvojis, un viņa tēvs viņu slepeni ieslodzījis.

Cits kandidāts bija karaļa radinieks Fransuā de Burbons (Francois de Bourbon), kurš bija piedalījies sazvērestībā pret karali viņa valdīšanas agrīnajos gados, kas nostiprināja Luija XIV absolūtisma tendences. Lai arī Fransuā vēlāk krita kaujā, izplatījās baumas, lai arī maz ticamas, ka Luijs XIV lika viņu nolaupīt un ieslodzīt.

18. gadsimtā iespējamo identitāšu skaits turpināja pieaugt. Daži apgalvoja, ka cilvēks dzelzs maskā ir Luija XIV mātes Austrijas Annas ārlaulības dēls un karaļa pusbrālis. Daži domāja, ka maska ir sods karaļa sievas Marijas Terēzas mīļākajiem.

Apgaismības laikmeta domātājiem cilvēks dzelzs maskā bija apspiestības un tirānijas simbols. Šo domātāju vidū bija arī Voltērs, kurš uzskatīja, ka cietumnieks bija Luija XIV brālis. Ja sākotnējie avoti bija aprakstījuši, ka maska ir no samta, tad Voltērs uzstāja, ka tā esot no dzelzs, un izveidota tā, lai cilvēks varētu ēst, kamēr tā ir virsū.

Voltērs bija ieslodzīts Bastīlijā 1717. gadā, un bija dzirdējis vecāko ieslodzīto stāstu par šo cietumnieku. Viņš aprakstīja to kā «nezināmu majestātiska auguma cietumnieku». Viņš esot bijis nozīmīgs, saņēmis labu ēdienu, tika turēts nost no citiem ieslodzītajiem, un viņu apmeklēja tikai cietuma priekšnieks.

Franču rakstnieks Aleksandrs Dimā izmantoja Voltēra aprakstu, attēlojot attiecīgu personāžu darbā «Vikonts de Braželons», kas tika publicēts pa daļām no 1847. līdz 1850. gadam. Dimā izvirzīja versiju, kas kļuva par vispopulārāko – cilvēks dzelzs maskā bijis Luija XIV dvīņubrālis Filips, kurš bija dzimis vispirms un apdraudēja sava jaunākā brāļa leģitimitāti. Šī versija ieguva vēl lielāku popularitāti 20. gadsimtā ar vairākām darba ekranizācijām Holivudā, vēstot par netaisnīgi ieslodzītu karaļa dvīņubrāli.

Pēdējos gados vēsturnieki ir izvirzījuši citus daudz reālistiskākus kandidātus. To vidū ir Nikolā Fukē (Nicolas Fouquet), ietekmīgais Francijas finanšu superintendants. Pēc atzīšanas par vainīgu nodevībā un korupcijā viņš tika ieslodzīts Pinerolo, kur atradās arī cilvēks dzelzs maskā. Viņš tur nomira 17. gadsimta astoņdesmitajos gados, un nav pazīmju, ka viņš jebkad būtu pārvests uz Bastīliju.

Citi vēsturnieki uzskata, ka tas bija Estašs Dožērs (Eustache Dauger), kurš 1669.gadā tika aizturēts par nezināmu noziegumu un arī ticis ieslodzīts Pinerolo cietoksnī. Tiek uzskatīts, ka Dožērs bija Fukē sulainis, un dienesta laikā būtu varējis uzzināt sensitīvu informāciju. Ieslodzījuma laikā Dožērs tika pārvests uz citām vietām, vienmēr Senmarsa pavadībā.

Vēsturnieki uzskata, ka arī pati dzelzs maska bija pārspīlējums. Tā bija nevis no dzelzs, bet no melna samta, un tika valkāta tikai noteiktos gadījumos, piemēram, pārvedot ieslodzīto no viena cietuma uz citu.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu