1172. gadā atraitne Donna Berta di Bernando vietējai katedrālei ziedoja 60 sudraba monētas, lai tā iegādātos akmeņus un uzceltu jaunu zvanu torni. Torņa celtniecība sākās 1173. gadā, tomēr jau uzreiz sākās nedienas. Tornis tika būvēts uz mīkstiem jūras māliem, kas nevarēja saglabāt blīvumu, tāpēc 1178. gadā, laikā, kad bija uzcelts torņa otrais stāvs, tas sāka šķiebties.
Kā raksta izdevums «Mental Floss», drīz nezināmu iemeslu dēļ torņa būvniecība apstājās uz gandrīz 100 gadiem. Tajā laikā bija uzbūvēts torņa ceturtais stāvs. Simts gadi dīkstāves tornim nāca par labu, jo pētnieki ir pierādījuši – ja torņa būvniecība būtu turpinājusies, tas pavisam noteikti būtu apgāzies.
Celtniecība atsākās 1272. gadā, kad tam tika uzcelti jau septiņi stāvi. Tajā laikā tornis noliecās vienu grādu dienvidu virzienā. 1278. gadā torņa būvniecība atkal tika pārtraukta, iespējams, tāpēc, ka inženieri baidījās, ka tornis varētu apgāzties.
Nākamā gadsimta laikā torņa būvniecība turpinājās ar vairākiem pārtraukumiem. Tornis laika gaitā nošķiebās vēl par 1,6 grādiem. Lai neļautu tornim turpināt šķiebties, strādnieki dienvidu puses stāvus izveidoja augstākus, tomēr tas tikai lika tornim šķiebties vēl vairāk. Izdarījuši visu, kas viņu spēkos, būvnieki 1370. gadā torni oficiāli pabeidza.
Kopš torņa pabeigšanas zinātnieki un arhitekti no visas pasaules ir centušies izdomāt veidus, kā torni iztaisnot vai vismaz neļaut tam šķiebties tālāk, - torņa pamati tika piepildīti ar cementu, tornis līdz otrajam stāvam tika aptīts ar tērauda stieplēm, cements tika liets torņa pakājē, torņa ziemeļu pusē tika karināti svina smagumi, tornis tika kabināts pie trosēm, tika rakta zeme tā ziemeļu puses pamatnē un daudzi citi centieni un stratēģijas.
Pēc tam, kad 2008. gadā no torņa pakājes tika izraktas 70 tonnas zemes, inženieri paziņoja, ka beidzot tornis ir stabils un vairs nešķiebjas. Tā šķībums pašlaik ir aptuveni četri grādi uz dienvidiem.