Latvieša Edvarda Liedskalniņa mistiskās Koraļļu pils noslēpums vairs nav nekāds noslēpums (3)

Lai arī tā nav gluži pils un īsti nav veidota no koraļļiem, tā joprojām ir unikāla un fantastiska būve. Tā ir veidota no vairāk nekā tūkstoš tonnu smagiem iežiem jeb oolītiskajiem kaļķakmens bluķiem, kas izkalti dažādās formās – stabos, sienās, krēslos, galdos, dilstošā Mēnesī, Saules pulkstenī un strūklakā.

«Jūs tūliņ vērosiet inženierijas brīnumu, kas pielīdzināms Stounhendžai un Ēģiptes piramīdām,» rakstīts bukletā, kas pieejams pie Koraļļu pils vārtiem. Daudzos avotos vēstīts, ka zinātniski šī pils nav izskaidrojama. Tā ir jaukusi zinātnieku un pētnieku prātus kopš tās atklāšanas 1923. gadā. Tā ir aprakstīta neskaitāmās grāmatās, žurnālos, kā arī aprunāta televīzijas raidījumos. Visiem ir zināma pasaulslavenā rokmūziķa Billija Aidola dziesma «Sweet Sixteen», kas radio ēterā katru dienu skan vismaz trīs reizes. Jā, šī dziesma ir veltīta Liedskalniņam un viņa saderinātajai Hermīnei, kas viņu īsi pirms kāzām pameta, liekot Liedskalniņam doties uz ASV un, sēru pārņemtam, uzbūvēt šo pili.

Viena no šīs pils brīnumainākajām konstrukcijām bija tās vārti, kas izveidoti no ideāli balansēta, ārkārtīgi liela un smaga akmens bluķa, ko varēja viegli pakustināt pat bērns ar rokas mazo pirkstiņu. Kā tas Liedskalniņam bija izdevies, nevienam nebija skaidrs līdz 1986. gadam, kad akmens pārstāja kustēties. Kad tas tika noņemts, atklājās, ka tas rotējis uz metāla staba un kravas mašīnas gultņa konstrukcijas.

Tikpat dīvaina un brīnumaina, cik šī vieta, ir arī tās rašanās vēsture. Liedskalniņš to radīja viens pats 28 gadu garumā līdz pat savai nāvei 1951. gadā. Viņš bija vien 1,50 metrus garš vīrelis, kurš svēra vien 45 kilogramus un bija vāji izglītots – Liedskalniņš nāca no ārkārtīgi nabadzīgas ģimenes un bija ieguvis vien četru klašu izglītību.

Akmeņu filosofs

Lai arī Liedskalniņš bija visai noslēgts cilvēks, 1923. gadā viņš atvēra savu uzbūvēto parku kā atrakciju tūristiem. Bieži vien viņš pats saviem apmeklētājiem izrādīja savus darinājumus. Viņš bija ne tikai čakls cilvēks, bet arī filosofijas autodidakts un neliels dīvainis, kurš mēdza pat iesaistīties politikā, publicējot skrejlapas un bukletus par dažādām tēmām. Kādā moralizējošā bukletā viņš sūdzējās, ka skolas un baznīcas apzināti samaitā meitenes. Liedskalniņš arī uzskatīja, ka bezdarbniekiem un zemākās sociālās kārtas cilvēkiem nevajadzētu ļaut piedalīties vēlēšanās. Viņš patiesi bija cilvēks ar spēcīgu gribasspēku un nopietnu attieksmi pret darba ētiku.

Būvējot Koraļļu pili

To, kā Liedskalniņš būvēja savu pili, ieskauj neskaitāmas baumas un teorijas. Daži saka, ka viņš licis akmeņiem levitēt, pateicoties pārdabiskām spējām, bet citi - ka Liedskalniņš atklājis kādu magnētisma noslēpumu, ar kura palīdzību atņēmis akmeņiem svaru.

Tomēr, lai cik aizraujoša būtu mistērija, kas ieskauj Koraļļu pili, tomēr tagad ir zināms, kā viņš to ir būvējis. Mūsdienās šādu pili, iespējams, varētu uzcelt dažu mēnešu laikā, tomēr Liedskalniņš strādāja viens un viņam bija pieejami pavisam vienkārši instrumenti. Pats Liedskalniņš apgalvoja, ka viņš izmantojis vien smagu darbu un sviras principu. Instrumenti, ko viņš lietoja, ir apskatāmi Koraļļu pilī joprojām. To vidū ir lieli statīvi, trīši un vinčas, kas izmantotas, lai pārvietotu akmens bluķus. Turklāt, lai arī šie bluķi ir milzīgi, tomēr tie relatīvi nav smagi, jo to struktūra ir poraina.

Lai arī Liedskalniņš strādāja viens, tomēr viņš nebija vientuļnieks. Viņam bija draugi, kurus viņš bieži apciemoja. Viņa labākais draugs Orvals Ērvins (Orval Irwin) bija ne tikai viņa draugs mūža garumā, bet arī būvuzraugs ar pamatīgām zināšanām inženierijā. 1996. gadā Ērvins sarakstīja grāmatu «Mr. Can't Is Dead! The Story of the Coral Castle», kurā uzskatāmi paskaidroja, kā norisinājās pils būvniecība. Ērvins pilnībā noliedz visas sazvērestību teorijas, kas ieskauj Koraļļu pili, un uzskata, ka tās aizvaino viņa drauga spēju smagi strādāt.