Pulkveža piemiņa iemūžināta ielu nosaukumos, vairākās Latvijas vietās uzcelti pieminekļi. Pēdējais monuments atklāts 2006. gadā Rīgā, Esplanādē. Tā autori ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs un arhitekts Andris Veidemanis. Pieminekļa devīze – «Pret straumi», un tajā attēlota zobena smaile ar O. Kalpaka portretu, kas sašķeļ naidīgo straumi. Piemineklis ietver domu par varonību, dodoties cīņā pret naidnieka pārspēku, Tēvzemes mīlestību un apņēmību dzimtās zemes labā ziedot pašu dārgāko – dzīvību. 

Zaudējumos nepagurst

O. Kalpaka komandēto vienību vēl nevarēja dēvēt par Latvijas armiju, tās oficiālais nosaukums bija Latviešu atsevišķais bataljons, kurā ietilpa daži simti vīru. Toties tā bija pirmā latviešu kaujas vienība, kas kalpoja nesen izveidotajai Latvijas valstij. 1919. gada 28. februārī apstiprināja latviešu kareivju uniformas, atšķirības zīmes un dienesta pakāpes. Šajā dienā O. Kalpaks kļuva par pulkvedi.

Dažas dienas vēlāk, 3. martā, sākās Latviešu atsevišķā bataljona un citu pretlieliniecisko spēku uzbrukums no Ventas upes līnijas, lai atbrīvotu visu Latviju no «sarkano» diktatūras. Uzbrukums izvērsās veiksmīgs, bet nācās piedzīvot arī smagu zaudējumu – 6. martā pie «Airītēm» pārpratuma dēļ izraisījās apšaude, kurā krita bataljona komandieris un vēl daži virsnieki. Bet O. Kalpaks bija paspējis iedegt to liesmu, kas kvēloja arvien spožāk – viņa vietā stājās citi, bataljonam pievienojās arvien vairāk vīru. Bataljons pārtapa brigādē, vēlāk – divīzijā, izveidojās Latvijas armija, kuras rindas pieauga, Brīvības cīņu noslēgumā sasniedzot jau 77 000 vīru. O. Kal­paka varonības iedvesmoti, latviešu karavīri spēja sakaut gan Sarkano armiju, gan vācu Dzelzsdivīziju un Bermonta karaspēku. 

Daudz sekotāju

Varonības piemērs iedvesmoja arī latviešu leģionārus Otrajā pasaules karā, daudzi leģiona virsnieki paši kādreiz bija cīnījušies viņa bataljona sastāvā. Pēc kara šī iedvesma vadīja daudzus nacionālos partizānus, kas Latvijas valsts atjaunošanas vārdā bija ar mieru ziedot savu dzīvību, cīnoties pret okupantu pārspēku. Mūsdienās O. Kalpaka veikums iedvesmo atjaunotās Latvijas armijas kareivjus, zemessargus, jaunsargus, «vanadzēnus» un daudzus citus patriotiski noskaņotus jauniešus.

Latviešu atsevišķajā bataljonā O. Kalpaka vadībā cīnījās daudzi mūsu pusē dzimuši kareivji un virsnieki. Vairāki ir saņēmuši augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. Šoreiz gribu izcelt trīs brāļus no Iecavas – Verneru, Herbertu un Jāni Eiženu Bruno Tepferus, kas 1919. gadā piedalījās Kurzemes atbrīvošanas cīņās O. Kalpaka vadītā bataljona sastāvā. Verners un Herberts saņēma Lāčplēša Kara ordeni, viņi abi turpināja militāro karjeru arī pēc Brīvības cīņu noslēguma. Verners uzdienēja līdz kara virsprokuroram ar ģenerāļa zīmotnēm, Herberts no armijas tika atvaļināts kapteiņa dienesta pakāpē. Viņu brālis Jānis Eižens Bruno izvēlējās diplomātisko karjeru un pildīja Latvijas vēstnieka pienākumus Somijā. Tepferu ģimene ir viens no daudziem latviešu patriotisma piemēriem. Viņi bija gatavi ziedot dzīvību idejas un valsts vārdā un vēlāk darbu veltīja Latvijai.