Šogad aprit 65 gadi kopš Hitlera pavēles sākt Latviešu SS brīvprātīgo leģiona formēšanu. Ieroču SS sastāvā pakāpeniski tika izveidota 15. (1. latviešu) un 19. (2. latviešu) divīzija. Abas tās uzlūkoja par kaujas spējīgākajām SS karaspēka nevācu vienībām.

Mazāk zināms, ka SS karaspēkā bija arī igauņu, franču, valoņu, ukraiņu, ungāru, krievu, itāliešu, baltkrievu, rumāņu un pat musulmaņu tautu militārās vienības. 1944. gadā SS karaspēka sastāvā dienēja jau vairāk nekā 910 tūkstoši vīru, no kuriem aptuveni 57 procenti nebija Vācijas vācieši (Reichsdeutsche).

Kā tapa "fīrera valsts simbols"

SS (Schutzstaffel – vāciski "apsardzes vienība"), ko izveidoja 1925. gadā kā Ādolfa Hitlera personīgo apsardzi, vēsturnieki parasti uzskata par grūti izprotamu fenomenu, jo šī organizācija visu laiku atradās it kā tapšanas stadijā un nepārtraukti mainījās. SS pārziņā atradās rasu un kolonizācijas jautājumi, kārtības uzturēšana "iekšējā frontē", režīma pretinieku izspiegošana un sodīšana. Ar laiku SS un tās drošības dienests (Sicherheitsdienst – SD) pārvērtās par galveno nacistu terora un vardarbības instrumentu – fīrera valsts simbolu. 1936. gadā SS vadītāju Heinrihu Himleru iecēla par Vācijas policijas šefu, un SS kontrolē un pārvaldē nonāca visas valsts policijas aparāts. Policijas integrācija SS noslēdzās 1939. gadā, kad izveidoja Valsts galveno drošības pārvaldi (Reichssicherheits – Hauptamt), kas apvienoja SD un drošības policiju (Sicherheitspolizei), kurā ietilpa gestapo (Geheime Staatspolizei – valsts slepenpolicija) un kriminālpolicija.

Sākoties Otrajam pasaules karam, SS lielā mērā noteica nacistu okupācijas politiku. Tā īstenoja izceļošanas akcijas un deportācijas, ieņemtajās teritorijās uzturēja policejisko kārtību un organizēja to izlaupīšanu. No SD un drošības policijas kadriem rekrutējās speciālas vienības, kas iznīcināja okupācijas varas pretiniekus un īstenoja holokaustu.

Waffen – SS viedokļu sadursmēs

Par īpašu, bet viennozīmīgi grūti vērtējamu parādību Otrā pasaules kara gados kļuva SS organizācijas militārais atzars – ieroču SS (Waffen – SS). Vēsturnieki joprojām strīdas par to, kad īsti var sākt runāt par tā izveidi. Atsevišķi autori par ieroču SS dibināšanas datumu uzskata 1938. gada 17. augustu, kad Hitlers izdeva dekrētu, legalizējot jau līdz tam pastāvošās SS bruņotās vienības. Citi pētnieki ieroču SS vēsturi iesāk ar 1939. gada rudeni, kad SS bruņotās vienības, kuras piedalījās cīņās frontē, apvienoja SS karaspēkā, un tās oficiāli ieguva ieroču SS nosaukumu. Pirmo reizi tas minēts Vācijas bruņoto spēku (vērmahta) virspavēlniecības pavēlē, datētā ar 1939. gada 22. novembri.

Radikāli atšķirīgi viedokļi izskan arī par to, kā vērtēt SS karaspēku – kā elites vienību kopumu vai arī kā vienkārši noziedznieku bandu? Vai pēc būtības runa ir par bruņotām policijas vienībām, kas cīnījās pret nacistiskās Vācijas iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem? Vai arī ieroču SS bija īpašas frontes vienības, kurām kareivju drosmes un karošanas mākas ziņā nebija līdzīgu citās armijās?

Nopietnos pētījumos parasti tiek uzsvērts, ka Otrā pasaules kara pirmajos gados SS karaspēkā dienēja vienīgi brīvprātīgie no Vācijas, kurus izraudzīja pēc īpašiem atlases noteikumiem. Sākumā ieroču SS neapšaubāmi bija elitārs karaspēks, kuru raksturoja augsts cīņas gars un lielas kaujas spējas. Lieliski nokomplektētās, labi apbruņotās un apgādātās SS divīzijas spēja risināt sarežģītus militārus uzdevumus. Tās guva vairākas spožas uzvaras kā Rietumos, tā Austrumos. Pazīstamākās ieroču SS vienības bija tanku divīzijas "Leibstandarte Adolf Hitler", "Das Reich" un "Totenkopf".

No "fīrera gvardes" līdz "multinacionālai armijai"

Vērmahta pavēlniecības noteiktās ikgadējās brīvprātīgo kvotas SS vienībām no armijā iesaucamo jauniešu kontingenta bija niecīgas un neapmierināja SS vadību. Tā mēģināja rast citas iespējas, lai palielinātu SS karaspēku. Vispirms īpašu uzmanību pievērsa, lai ieroču SS vienībās iesaistītu ārvalstīs dzīvojošos "tautas vāciešus" un brīvprātīgos no ģermāņu zemēm. SS reihsfīrers Himlers bija kā apsēsts ar vīziju par ģermāņu karaspēku. Dānijas, Norvēģijas, Holandes un Beļģijas okupācija 1940. gadā deva viņam iespēju daļēji šo ieceri īstenot.

Otrā pasaules kara pēdējos gados SS karaspēku skāra visai būtiskas pārmaiņas. No "fīrera gvardes" tas pārvērtās par "multinacionālu armiju". Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piespieda SS vadību atteikties no "rasiskiem priekšstatiem un kritērijiem" ieroču SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī "neģermāņu" tautas. SS karaspēkā parādījās franču, valoņu, ukraiņu, ungāru, krievu, itāliešu, baltkrievu, rumāņu, igauņu, latviešu un citu tautu divīzijas vai mazākas militārās vienības. No 38 divīzijām, kuras kara beigās veidoja SS karaspēku, neviena nebija sakomplektēta tikai no vāciešiem, bet 19 sastāvēja lielākoties no ārzemniekiem.

Īpaša parādība SS karaspēkā bija musulmaņu vienības – piemēram, austrumturku ieroču vienība, indiešu musulmaņu leģions vai tatāru kalnu brigāde. Liels skaits Balkānos dzīvojošo musulmaņu (apmēram 30 tūkstoši) iekļāvās SS divīzijās "Handshar", "Kama" un "Skanderbeg". Nacisti šajā reģionā musulmaņu faktoru izmantoja cīņā pret serbiem, kuri veidoja Josipa Broza Tito vadītās partizānu armijas kodolu, kā arī pret saviem sabiedrotajiem – neatkarīgo Horvātijas valsti. Daudzus no musulmaņiem vadīja atriebība – viņi vēlējās izrēķināties ar senajiem ienaidniekiem serbiem, kas noveda pie daudzām zvērībām.

Galvenais dzinulis – antikomunisms

Sākot ar 1941. gadu, svarīgs un daudzām Eiropas tautām kopējs sadarbības motīvs ar nacistisko Vāciju bija "piedalīšanās krustakarā pret boļševismu". Antikomunismu var pat uzskatīt par nozīmīgāko ieroču SS brīvprātīgo kustības dzinējspēku. Šajā ziņā pārliecinoši ir vācu vēsturnieka Hansa Vernera Noilena septiņdesmitos gados veiktās aptaujas rezultāti. To, ka iesaistīšanās cīņās Vācijas pusē bija saistīta galvenokārt ar antikomunistisko noskaņojumu, atzina 67% aptaujāto flāmu un norvēģu, 70% somu, 83% valoņu, 92% spāņu un 100% latviešu. Spāņu nacionālisti, piemēram, nebija aizmirsuši Padomju Savienības iejaukšanos pilsoņu karā 30. gadu otrajā pusē un uzskatīja to par savu ienaidnieku. Norvēģu un somu antikomunistisko nostāju kāpināja PSRS agresīvā politika, kuras spilgta izpausme bija uzbrukums Somijai 1939. gada novembrī. Rūgtu pieredzi pirmās padomju okupācijas laikā bija guvuši latvieši un igauņi.

Daudzi "ģermāņu" brīvprātīgie sākumā klaji simpatizēja nacionālsociālismam. Viņi cīnījās ieroču SS vienībās, lai nodrošinātu iespēju savām valstīm pēc kara uz vairāk vai mazāk līdztiesīgiem pamatiem aktīvi līdzdarboties Vācijas kontrolētajā un pārvaldītajā Eiropā. Taču kara gaitā pakāpeniski arvien vairāk noskaidrojās, ka nacistu uzvaras gadījumā pat ģermāņu tautām ir visai mazas izredzes uz pilnīgu politisko un valstisko neatkarību. Tas bija viens no galvenajiem cēloņiem, kas 1943. gadā izraisīja krīzi "ģermāņu" brīvprātīgo kustībā. Katrs piektais "ģermāņu" brīvprātīgais izstājās no ieroču SS karaspēka rindām.

Nesalīdzināmi mazāka interese par nacisma idejām tika izrādīta austrumu un dienvidaustrumu Eiropā. Vairāku šajos reģionos dzīvojošo tautu sadarbību ar nacistisko Vāciju noteica cerības atjaunot nacionālo suverenitāti. Ukraiņi cīnījās par savu zemi. Arī igauņu un latviešu leģionāru cīņa pret PSRS bija saistīta galvenokārt ar centieniem atgūt padomju okupācijā zaudēto valstisko neatkarību.

Latviešu karavīru noskaņojums spilgti atspoguļojas ieroču SS sastāvā ietilpstošās 15. (1. latviešu) divīzijas komandiera oberfīrera Ādolfa Aksa 1945. gada 27. janvāra ziņojumā: "Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju (..), jo meklē saikni ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu".

***

FAKTI

Igaunijā SS leģionu sāka veidot 1942. gada vasaras beigās.

Igaunijā un Latvijā galvenais karavīru rekrutēšanas veids dienestam SS karaspēkā bija piespiedu mobilizācijas akcijas. Tikai pavisam neliels skaits latviešu un igauņu pieteicās dienestam brīvprātīgi.

Lietuvā SS leģions netika izveidots. 1943. gada martā daudzi lietuvieši ignorēja pieteikšanos plānotajā leģionā. Vairāki fakti liecina, ka arī paši nacistu vadītāji īpaši netiecās izveidot lietuviešu leģionu.