Mednieks Pēteris Plakanis par sevi saka, ka ir mednieks jau trešajā paaudzē. Viņa tēvs un vectēvs arī bijuši mednieki. Viņa pēdās iet arī dēls.

Pēteris saka, ka medības ir dzīvesveids, un izrāda savu medību trofeju istabu, kurā pie sienām piestiprinātas dažādas mednieka trofejasbuka ragi, dažādu dzīvnieku galvaskausi, ādas un pat izbāzts rubenis.

Pēteris rāda arī šīs medību sezonas labāko trofejustaltbrieža ragus ar astoņiem žuburiem.

"Medniekam jebkura dzīvnieka nomedīšana ir atalgojums par viņa ieguldīto darbu medību saimniecībā un prieks, ka viņam izdevies zvēru pārspēt gudrībā un viltībā. Cilvēks pēc dabas ir mednieks, un medības ir sacensība uz maņām. Staltbriedis ir ļoti manīgs dzīvnieks," teic mednieks un skaidro, ka gaides medībās "Drustu" kolektīva mednieki nemedī staltbriežus, kuriem ir mazāk par desmit žuburiem.

"Dzinējmedībās, protams, to saskatīt nevar. Arī šo staltbriedi nomedīju praktiski lidojumā. Un šāviena mirklī likās, ka žuburu būs vairāk," smaidot saka Pēteris. Viņš vēlētos nomedīt ne tikai staltbriedi ar patiesi skaistu ragu rotu, bet arī vilku.

"Vilku dzīvu medībās redzējis neesmu, lai gan esmu piedalījies vilku lenkšanās un redzējis, kā līdzās tiek nomedīts šis plēsējs, bet pašam iznācis nav. Mūsu pusē gan vilki pēdējos gados nemaz nav manīti," saka mednieks un, izrādot nomedīto dzīvnieku izģērētās ādas, stāsta, ka no paša medītām lapsām, bebriem pašūdināts nepilns desmits kažoku. Arī pašam kā jau kārtīgam medniekam ir silta bebra ādas veste un ziemas cepure, kas paglābjot galvu ziemā pat no liela aukstuma.

"Lai no dzīvnieku ādām šūtu kažokus, svarīga ir ģērēšanas kvalitāte," saka mednieks. Latvijā īsti neesot tādas ģērētavas, kas varētu perfekti izģērēt dzīvnieku ādas, lai no tām šūtu kažokus, kas kalpotu tā, kā tam vajadzētu būt.

"Ja runājam par kažokiem, 80. gadu vidū divas sezonas medīju vāveres taigā Sajānu kalnos mīnus 40 grādu salā. Dzīvojām turpat būdiņā. Nomedīju 800 vāveres diviem kažokiem," par piedzīvoto vēl padomju laikos stāsta Pēteris. Šodien valstī neviens nedomājot par to, kas notiek ar nomedīto dzīvnieku ādām.

"Mednieks var nomedīt zvēru un ādu turpat mežā pamest. Bet nav taču noslēpums, ka valstī savairojušies bebri. Tos varētu medīt, ģērēt un šūt dabiskās ādas kažokus. Jā, zaļie bļauj par kažokādām, bet vai viņi zina, kā tiek sagandēta daba vienas mākslīgās kažokādas izgatavošanā? Domāju, ka valsts mērogā dabiskās ādas izstrādājumu rūpniecība būtu jāattīsta, un mēs savas kažokādas varētu sūtīt uz dažādām valstīm," domās dalās Pēteris.

Runājot par medību dzīvi un saimniecību, mednieks stāsta, ka kolektīvā ienāk arī gados jauni mednieki, kas liecina par to, ka cilvēk Drustu pusē būs arī nākotnē

"Tāpat kā es gāju medībās līdzi savam tēvam, arī man un citiem kolēģiem bērni devušies un dodas līdzi. Tā izaug jaunā mednieku paaudze. Un tas ir labi, bērni ir aizņemti, nav nīkšanas pie televizora vai kroga durvīm. Viņi dienu vasarā vai ziemā pavada svaigā gaisā, fiziski izkustoties mežā," saka medību kolektīva "Drusti" mednieks.

Kopā ar Pēteri un citiem kolektīva medniekiem, neskatoties uz piesnigušajiem ceļiem un laukiem, devāmies raudzīt medību saimniecību arī uz kādu izveidotu barotavu.

"Mums ir kādas sešas barotavas, bet šobrīd varam teikt, ka zvēri barojas pie trim. Taču par dzīvnieku piebarošanu man ir savs viedoklis. Uzskatu, ka ar meža dzīvnieku piebarošanu nav jāaizraujas. Meža dzīvnieks nav jāpārtaisa par mājas dzīvnieku, tad viņš pieradīs un nemeklēts vairs pats barību. Ja kas medniekiem nojuks vai beigsies barība, dzīvnieki dosies barību bičot uz autobusa pieturu. Tas ir pilnīgi aplami. Meža kustonim, kuru pirms pāris nedēļām nomedījām, manījām pietiekamu tauku kārtu. Ziemai viņi to ir uzkrājuši. Dzīvniekus tagad nevajag trenkāt ar suņiem, traucēt un piebarot varētu tikai tik daudz, lai tie neietu prom. Tas būtu jāievēro visiem medniekiem un piebarotājiem. Arī pie mājām ir nepareizi pieradināt stirnas. Tiklīdz būs pirmā sērsna, tā suņi būs klāt un neviena stirna vairs nepaliks. Dzīvniekiem tomēr jādzīvo un jābarojas mežā," viedokli pauž pieredzējušais mednieks. Kolektīvā mežacūkas šajā sniegotajā ziemā tiek piebarotas galvenokārt ar klijām, graudiem un no pagraba iznestiem āboliem vai pašu audzētiem kartupeļiem.