Sīpoli un ķiploki tiek ierindoti mūsu garšaugu klāstā, bez kuriem daudzi ēdieni nemaz nav iedomājami. Taču tie ir arī vērtīgi ārstniecības augi, līdz ar to, arī lietoti par garšvielām, spēj dot lielu labumu organismam vispār, raksta žurnāls "Mans Īpašums".
Ārstē sīpola loki un sula
Sīpola lapas ir bagātas ar askorbīnskābi un B grupas vitamīniem, E un PP vitamīnu, karotīnu, organiskajām skābēm, ēterisko eļļu, makroelementiem un mikroelementiem. Tieši sīpola lapas var dot jūtamu labumu pavasara hipovitaminožu mazināšanai (70 g lociņu nodrošina askorbīnskābes diennakts devu), kā arī elpceļu slimību ārstēšanai un aterosklerozes profilaksei.
Sīpola sulīgās zvīņlapas savukārt ir bagātas ar cukuriem, B1 un PP vitamīnu, askorbīnskābi (te gan tās ir apmēram divas reizes mazāk nekā lapās), karotīnu, fermentiem, ēterisko eļļu. Ēteriskā eļļa kairina gļotādu un izraisa acu asarošanu. Sīpola aktīvās vielas paaugstina kuņģa un zarnu trakta tonusu un sekrēciju, tām ir baktericīdas īpašības.
Īpaši cieņā sīpols ir tautas medicīnā, kur to lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi. Ar sīpola sulu vai sarīvētām zvīņlapām (sīpola putriņu) dezinficē brūces, čūlas, apdegumus, tā veicinot to dzīšanu. Uz sausas pannas apceptu sīpolu pa nakti piesaitē iekaisušam ienadzim, ar sīpola sulu ieberzējot, var mazināt ādas niezi, likvidēt vasaras raibumus. Bites vai lapsenes koduma vietai pielikts pārgriezts sīpols mazina sāpes un tūkumu.
Sīpola sula labi palīdz tikt galā ar iesnām, tikai cilvēki bieži rīkojas nepareizi – pilina degunā sīpola sulu, kas vēl vairāk kairina jau tā iekaisušo gļotādu, vai pat bāž degunā sīpola zvīņlapu gabaliņu. Dezinficējošā darbība ir gaistošajai ēteriskajai eļļai, tādēļ vislabāk rīkoties ir šādi: 2 ēdamkarotes sarīvēta sīpola (vai ķiploka) ieliek tīrā, sausā traukā – glāzē, krūzītē, vertikālā burciņā. Traukam uzmauc papīra konusu (piltuvi), kam galā izgriež nelielu caurumu. Trauku ar sarīvēto sīpolu ieliek siltā ūdenī un 10-15 minūtes caur nāsīm ieelpo sīpola ēterisko eļļu, kas izdalās pa konusa atveri. Šādi rīkojas 3-4 reizes dienā, un jau pēc pāris dienām pašsajūta uzlabosies.
Sīpola sula, samaisīta ar medu (vienādās daļās), uzlabo redzi, palīdz mazināt klepu. Ieilguša bronhīta, garā klepus ārstēšanai gatavo maisījumu pēc senas receptes: ½ kg sasmalcinātu sīpolu, 50 g medus un 400 g cukura vāra 3 stundas 1 litrā ūdens uz mazas uguns. Veidojas sīrups, ko izkāš, atdzesē un lieto pa ēdamkarotei 4-6 reizes dienā.
Gripas epidēmijas laikā (arī profilaksei) var lietot sīpolu pienu – sarīvē vidēji lielu sīpolu, aplej ar ½ litru uzkarsēta piena (nevārīt!) un atstāt siltā vietā uz 20-30 minūtēm. Vienu glāzi šī piena izdzer vakarā, otru – no rīta (uzsildīt!).
Sīpola sulu iesaka dzert pa ēdamkarotei 3 reizes dienā nierakmeņu un urīnspūšļa akmeņu slimniekiem. Sīpola sula arī paaugstina dzimumpotenci, sekmē spermas veidošanos (ne jau velti Senajā Grieķijā sīpolus dāvāja jaunlaulātajiem!). Ar sīpola sulu var stiprināt matu saknes – reizi vai divas reizes nedēļā ierīvē galvas ādā 2-3 ēdamkarotes sīpola sulas, galvu apsien ar lakatu un ļauj sulai iedarboties 1,5 līdz 2 stundas, tad matus izmazgā.
Izrādās, ka arī sīpola sausās zvīņas ir noderīgas – to novārījums dziedē brūces, stiprina matus saknes, novērš blaugznu veidošanos. Mazgājot matus sīpolu sauso zvīņlapu novārījumā, tie kļūst spēcīgāki, iegūst zeltaini brūnu nokrāsu.
Taču ar sīpola lietošanu (arī uzturā) ir jābūt piesardzīgiem aknu un nieru slimniekiem, cilvēkiem ar gremošanas sistēmas darbības traucējumiem. Tāpat svaigi sīpoli lielos daudzumos nav ieteicami sirds un asinsvadu slimniekiem.
Ķiplokam vēl lielāks spēks
Ķiploki, tāpat kā sīpoli, pārsvarā tiek lietoti kā garšviela dažādos ēdienos, marinādēs, konservējot gurķus, tomātus, dažādus dārzeņus, sēnes. Daļai cilvēku ķiploku specifiskā garša šķiet pilnīgi nepieņemama. Taču, salīdzinot ar sīpoliem, ķiploku ārstnieciskā darbība ir spēcīgāka, ķiploki vairāk tiek lietoti ārstnieciskiem nolūkiem.
Ķiploka īpatnība ir tā, ka tā sīpols veidots no atsevišķām daiviņām ("zobiņiem"), līdz ar to šo sīpolu var izmantot ilgāku laiku – paņemot tik daiviņu, cik nepieciešams. Ķiploka daiviņās ir ēteriskā eļļa, glikozīds aliīns, cukuri, olbaltumvielas, vitamīni, mikroelementi. Daiviņas sasmalcinot, aliīns īpaša fermenta ietekmē šķeļas un veido gaistošu, antibiotiski aktīvu savienojumu allicīnu, kam ir specifiska smarža (ķiploka smarža) un spēcīga pretmikrobu, pretsēnīšu un prettārpu iedarbība.
Ķiploka sastāvdaļas stimulē gremošanas sistēmas darbību un žults sekrēciju, tonizē elpceļu gļotādu, stimulē sirdsdarbību, paplašina sirds asinsvadus, samazina holesterīna līmeni asinīs. Turklāt ķiploka preparāti paaugstina organisma aizsargspējas pret infekcijas slimībām. Ķiploka daiviņas var pasargāt pārtikas produktus – miltus, putraimus no kaitēkļu ieviešanās tajos.
Ķiplokus lieto svaigā veidā 2-3 daiviņas dienā. Lai mazinātu nepatīkamo smaržu (kaut gan citiem tā pat patīk!) un arī iespējamo kairinošo darbību uz kuņģa gļotādu, daiviņas sīki sasmacina un sajauc ar kādu skābpiena produktu – biezpienu, kefīru.
No ķiploka gatavo arī tinktūru un eļļu. Tinktūras gatavošanai izmanto 70 vai 40-procentīgu spirtu (degvīnu). ½ litra traukā iepilda sīki sakapātus vai samaltus ķiplokus (apmēram 1/3 tilpuma), aplej ar spirtu, tur tumšā vietā divas nedēļas, trauka saturu katru dienu saskalojot. Tad izkāš un iegūto tinktūru lieto pa pieciem pilieniem tējkarotē ūdens vai piena trīs reizes dienā pirms ēšanas. Šī tinktūra pazemina arteriālo asinsspiedienu, attīra asinsvadu sieniņas no holesterīna, novērš galvas smadzeņu asinsvadu spazmas.
Ķiploku eļļas pagatavošanai ņem vidēji lielu ķiploku, notīra, sīki sakapā, aplej ar glāzi saulespuķu eļļas (labāk nerafinētas) un ieliek ledusskapī. Nākamajā dienā ņem citronu, izspiež no tā vienu tējkaroti sulas, samaisa ar vienu tējkaroti pagatavotās ķiploka eļļas un šo maisījumu lieto trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Kurss ilgst 2-3 mēnešus, tad seko viena mēneša pārtraukums, un kursu atkārto vēlreiz. Šī eļļa novērš smadzeņu asinsvadu spazmas, aizdusu, mazina sklerozi.
Bet, tāpat kā sīpolus, arī ķiplokus nedrīkst lietot cilvēki ar gremošanas orgānu – kuņģa, zarnu, aknu, aizkuņģa dziedzera saslimšanām. Arī veselam cilvēkam, lietojot ilgāku laiku lielās devās, ķiploka aktīvās vielas var radīt nieru iekaisumu. Kā mēdz sacīt – visu ar mēru.