Pavasaris, gluži tāpat kā vēls rudens un ziema, mēdz saasināt, sašūpot cilvēka pašsajūtu ne tajā patīkamākajā virzienā. Neviena slimība, protams, negaida kādu vienu īpašu gadalaiku. Bezspēks, dzīvesprieka zudums ir tikai daļa no tiem simptomiem, kas raksturīgi depresijai – gaužām nopietnai un viltīgai slimībai.
Tā gan ir tikai koķetēšana: "Šodien apmācies laiks, man laikam piemetusies depresija..." Kā ir patiesībā, sarunā pastāstīja psihoterapeite Aija Kraskura.
– Vai nav tā, ka daudzi cilvēki ar depresijas vārdu mētājas nevietā, īsti nesaprotot, ko tas nozīmē?
– To mēdz piesaukt, kad ir slikts garastāvoklis un neko negribas darīt vai radušās reālas nepatikšanas, ar kurām grūti tikt galā. Tās parasti ir īslaicīgas, pārejošas nebūšanas, kas galu galā atrisinās un aizmirstas. Depresija ir slimība ar saviem cēloņiem, norisi un atlabšanas posmu. Par depresiju var runāt, ja cilvēkam ilgstoši (mēnesi, divus vai vēl ilgāk) neizdodas tikt galā ar darbu, mācībām, citiem pienākumiem, ja pasliktinās garastāvoklis, viss šķiet drūms, ja cilvēks kļūst viegli aizkaitināms.
– Kādēļ neizdodas?
– Tam ir iemesli, kurus apkārtējie, tuvinieki raksturo kā palaišanos slinkumā, apātijā. Viņi nesaprot, kādēļ sasirgušais kā visi citi "normāli cilvēki", piemēram, nespēj piecelties, lai aizietu uz darbu. Kāpēc tuvinieks visu laiku ir miegains, kāpēc viņš negrib kontaktēties ar citiem, kāpēc tam viss ir pilnīgi vienalga utt. To ļoti grūti saprast un pieņemt tam, kurš pats ar ko tādu nav saskāries.
Depresija, būdama ļoti viltīga slimība, slēpjas aiz dažādiem simptomiem. Piemēram, pie ģimenes ārsta ilgstoši tiek ārstēts augsts asinsspiediens vai sirdsklauves, par zālēm iztērēts daudz naudas, bet labāk nepaliek. Tad varbūt beidzot kāds ierosina, ka vajadzētu aiziet pie psihiatra, un beidzot tiek noteikta diagnoze.
– Ja diagnozi nenosaka un depresiju neārstē?
– Negribu nevienu baidīt, taču atsevišķi gadījumi beidzas ar pašnāvību. Bet daudzi dzīvo un cieš. Apmēram 50 procentiem depresijas pacientu ir pašnāvības domas, arī mēģinājumi. Tas ir kliedziens pēc palīdzības. Neskatoties uz to, apmēram 28–50 procenti depresijas pacientu gada laikā nesaņem adekvātu palīdzību.
– Kādi ir depresijas cēloņi?
– Viens no svarīgākajiem ir pārmantotais fons jeb iedzimtība. Kādam šī iemesla dēļ ir lielāka, kādam atkal minimāla tendence saslimt ar depresiju. Ja ģimenē bijusi depresija, iespējamība visai liela, ka šī slimība var skart arī pēcnācējus. Ģimenē ne tikai pārmanto, bet arī iemācās depresīvus uzvedības modeļus. Saslimšanu var izraisīt dažādas nopietnas krīzes, piemēram, laulības šķiršana, auto avārija, dažāda veida zaudējumi, arī mājdzīvnieka zaudējums, operācija. Cilvēkam kā sabiedriskai būtnei jebkurā krīzē, lielākā vai mazākā, ir nepieciešams noteikts atbalsts, palīdzība.
– Kas ar depresiju slimo biežāk?
– Slimības cilvēkus nešķiro pēc dzimuma. Sievietes mēdz būt emocionālākas par vīriešiem, un tas var būt kā labi, tā arī slikti. Arī it kā stiprais vienu brīdi var ielīst kaktiņā un sākt klusi raudāt. Jūt kā sievietes, tā vīrieši. Mums visiem ir dvēsele un jūtas. Tomēr statistikas dati rāda, ka ar depresiju slimo apmēram 20 procentu sieviešu un 10 procentu vīriešu. Sanāk, ka katram astotajam iedzīvotājam vismaz reizi mūžā ir nepieciešama palīdzība.
– Ar kuru cilvēku vispirms parunāties?
– Ja ģimenē ir tuvas un sapratnes pilnas attiecības, tad vispirms tas būtu dzīvesbiedrs. Kādam citam – draudzene vai draugs, vēl kādam – ģimenes ārsts.
– Tad slimnieks nonāk pie psihiatra vai psihoterapeita.
– Tā ir pieņemts, ka psihiatrs pacientus ārstē ar zālēm, bet psihoterapeits – ar vārdu, ar psihoterapeitiskām metodēm. Ārstēšanas metode tiek izvēlēta atkarībā no depresijas smaguma: viegla, vidēja vai smaga. Dažiem pacientiem pietiek tikai ar terapiju, tomēr labāki rezultāti parasti ir tad, ja medikamentus kombinē ar psihoterapiju.
– Vai var pierast un kļūt atkarīgs no zālēm, kas izrakstītas depresijas ārstēšanai?
– Ir atsevišķi medikamenti, pie kuriem tiešām, tos ilgstoši lietojot, var pierast, bet mediķi to ņem vērā un izraksta ļoti piesardzīgi. Biežāk ir tā, ka kāds medikaments reiz labi palīdzējis, bet vairs nepalīdz. Tad ir jāmaina ārstēšana.
Ja noteikta diagnoze depresija, tad ar medikamentiem var izārstēt radušos krīzi, nevis pašu slimību uz visiem laikiem. Tai ir tendence pēc īsāka vai garāka laika tomēr atkārtoties. Tad slimnieks jau ir zinošs un viņam vieglāk meklēt palīdzību. Depresija nav tā saucamā "bērnu slimība", kas, bērnībā izslimota, nekad vairs mūžā nerodas.
– Kādi secinājumi būtu jāizdara ar depresiju slimojušam cilvēkam?
– Labi, ja tā ārstēta, saņemot arī psihoterapeita atbalstu, jo tas palīdzēs saprast sevi un iemeslus un arī saglabāt ilgstošākas remisijas. Līdz ar to cilvēks varēs labāk funkcionēt, saglabāt darba spējas, uzlabosies attiecības ģimenē vai, gluži otrādi, kaut kas mainīsies.
Viena no 21. gadsimta īpatnībām ir tā, ka depresija visā pasaulē sāk izplatīties aizvien plašāk. Tas saistīts ar vispārējā dzīves līmeņa celšanos un nevienlīdzīgu attīstību. Mēs daudz ko redzam, jūtam un zinām, un tas viss cilvēku tomēr kaut kādā mērā ietekmē. Lielbritānijā ir sākuši nopietni apsvērt, ka būtu nepieciešams finansiāls atbalsts tiem cilvēkiem, kuri ārstējas pie psihoterapeita. Latvijā joprojām par vizīti pie psihoterapeita maksā klients pats. Vizīte pie psihiatra ir bezmaksas, un valsts kompensē arī daļu no medikamentu cenas.
– Šie speciālisti tomēr vairumā gadījumu tiek apmeklēti, ja pacientam ir pamatots iemesls vai slimība. Ne jau tādēļ, lai interesanti pakavētu sev laiku.
– Reizēm domājam: ja reiz rokas un kājas cilvēkam ir, tad jau jābūt veselam. Kādi vēl dvēseles pārdzīvojumi! Bet tieši neārstētas dvēseles sāpes var būt cēlonis ne tikai depresijai, bet arī citām slimībām – gan kuņģa un zarnu, gan sirds, arī locītavu un endokrīnām slimībām.