Teju katras jaunās vai vecās Eiropas Savienības valsts iedzīvotāji par savai zemei raksturīgām uzskata vienu vai vairākas augu un dzīvnieku sugas. Daļa šo simbolu ir seni un stabili nostiprinājušies cilvēku apziņā, citi izveidoti samērā nesen savas zemes atpazīstamības nostiprināšanai. Pāris dzīvnieki it kā nekur neskaitās kā oficiāli simboli, taču ir absolūti unikāli sava reģiona faunas pārstāvji.
Eiropas dabas vizītkartes (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Piecas ES dalībvalstis šajā sarakstā palikušas vispār bez jebkāda totēma. Teju visos ģerboņos atrodamos ērgļus, grifus un lauvas mēs centāmies neievērot un neko īpaši mūs neinteresēja dārza puķes. Nīderlande. Tulpes, protams. Un vienīgi tulpes. Bez komentāriem. Īrija. To, ka Īriju simbolizē āboliņa lapa, mūsdienās zina vai katrs sīcis, pat pirms viņš uzzinājis tādu svarīgu faktu, ka Īrijā nedzīvo čūskas. Leģendas vēsta, ka āboliņš sava lapu skaita un formas dēļ bijis druīdu svētais augs. Taču par īru simbolu tas kļuvis pēc tam, kad svētais Patriks, acīmredzot nepārzinot pagāniskos ticējumus, demonstrējis to mežonīgajiem ķeltiem, pūloties izskaidrot, kas tad īsti ir svētā trīsvienība. Zviedrija. Zviedri par savu nacionālo augu uzskata ziemeļu linneju. Tas ir mūžzaļš puskrūms ar ložņājošu stumbru un ieapaļām lapām. Linneja zied ar zilgani rožainiem, reti arī baltiem, smaržīgiem, nokareniem ziediem. Lai arī reti, tomēr tā ir sastopama arī Latvijas mežos. Linneja savu nosaukumu dabūjusi par godu vienam no ievērojamākajiem pasaules dabaszinātniekiem zviedram Karlam Linnejam, kurš XVIII gs. lika pamatus dzīvnieku sistemātikai, izdomāja to, ka katru dzīvnieku un augu sugu apzīmē ar diviem latīņu vārdiem, no kuriem pirmais apzīmē ģinti, bet otrais — sugu. Zviedrijas nacionālais putns ir melnais meža strazds. Somija. Somi pavisam oficiāli par savas dabas bagātībām pilnās zemes nacionālo dzīvnieku pasludinājuši brūno lāci, lai arī tradicionāli tas apziņā vairāk saistās ar Krieviju kaimiņos. Tūkstoš ezeru zemes nacionālais putns ir ziemeļu gulbis, augs — maijpuķīte. Somijas ziemeļos dzīvojošie lapi par savu simbolu uzskata ziemeļbriedi. Dānija. Bez lauvām Dānijas ģerbonī atrodams arī leduslācis. Šis milzīgais zvērs simbolizē Dānijai piederošo pasaules lielāko salu Grenlandi. Par savu nacionālo putnu dāņi izvēlējušies lielāko un gleznāko – paugurknābja gulbi. Vācija un Lietuva. Abas valstis par savu nacionālo putnu oficiāli nosaukušas balto stārķi. 2004. gads visā Eiropā un arī Latvijā norit baltā stārķa zīmē, jo notiek to plaša mēroga uzskaite. Latvijas Ornitoloģijas biedrība to izvēlējusies par Latvijas gada putnu. Lietuviešiem ir arī savs nacionālais augs rūta. Tā simbolizē nevainību un tradicionāli tiek izmantota kāzās. Bet uz pudelēm ar aizdomīgu alkoholisku šķidrumu, kuru cilvēki nereti ved kā suvenīru no Lietuvas, attēlots sumbrs. Taisnības labad jāsaka, ka līdzīgus dzērienus ļaudis ved mājās arī no Polijas un sumbrus par savu lepnumu noteikti uzskata arī baltkrievi. Tomēr kāpēc lai kontinenta lielāko zīdītāju neuzskatītu arī par Lietuvas simbolu, jo tādu vietu uz planētas, kur savvaļā dzīvotu sumbri, ir ļoti maz un viena no tām ir Lietuvā. Apvienotā Karaliste. Lauvas, kuras tiek uzskatītas par Lielbritānijas, it īpaši Anglijas, nacionālo simbolu, varbūt vērts pieminēt tikai tāpēc, ka turienes maigajā jūras klimatā savvaļā mēdz iedzīvoties visvisādi brīnumi un tikai lauvu vēl arī pietrūkst. Par britu nacionālo putnu 20. gs. 60. gados pēc iedzīvotāju aptaujāšanas izvēlējās sarkanrīklīti. Skotiju simbolizē mitoloģiskais vienradzis un dadzis. Velsu — puravs. Luksemburga. Vismazākā no Eiropas Savienības dalībvalstīm par savu nacionālo putnu izvēlējusies vissīciņāko Eiropas putnu zeltgalvīti. Francija. Gailis un lilijas ir spēcīgi Francijas simboli. Tas nekas, ka viens no tiem vairāk attiecas uz lauksaimniecību, bet otrs simbolizē sen, sen atpakaļ gāzto monarhiju. Malta. Šī Vidusjūras sala par savu nacionālo augu izvēlējusies mūsu rudzupuķēm un dzelzenēm radniecīgo Maltas dzelzeni. Šis augs mūsdienās ar cilvēka palīdzību izplatījies arī citur pasaulē. Tas aug pat viņpus okeāna Amerikā, nosaukumā nesdams savas dzimtenes vārdu. Kipra. Šīs valsts nacionālais simbols un lepnums ir savvaļas kalnu kaza muflons. Muflonu Kipras pasuga XX gs. vidū bija tikpat kā iznīcināta, 1938. gadā uz visas salas to bija palikuši tikai 15! Tad kiprieši beidzot attapās un ķērās pie savas tautas lepnuma glābšanas. Mufloni ir dzīva vēsture, jo tiek uzskatīti par vienu no diviem visu mājas aitu priekštečiem. Kiprā ar muflona attēliem izrotā monētas un pastmarkas, katrs kiprietis par šiem lopiņiem runā ar lepnumu. Pelnīti, jo savulaik tikpat kā izskaustā muflonu populācija ir atkopusies. Igaunija. Varbūt rudzupuķe vairāk saistās ar mūsu pašu lauku vasarām, nevis zilo svītru Igaunijas karogā, bet tieši to igauņi pieņēmuši par savu simbolu. Arī viņu nacionālais putns ir mums ļoti labi pazīstamā bezdelīga. Spānija un Portugāle. Abām kaimiņu valstīm it kā nav nekādu simbolu dabas pasaulē, lai gan dažos avotos kā Portugāles nacionālais augs minēta lavanda. Taču te mīt viena no pasaules visretākajām dzīvnieku sugām Ibērijas lūsis. Tas ir uz pusi mazāks par mūsu lūšiem un pārtiek galvenokārt no zaķiem. To skaits ārkārtīgi strauji sarucis kopš 20. gs. 50. gadiem, bet tieši pēdējos dažos gados tie gandrīz pilnīgi izmiruši. Lēš, ka nav palicis vairāk par 150 – 300 Ibērijas lūšiem, un šīs sugas saglābšana kļuvusi par gluži simbolisku Eiropas mēroga jautājumu. Ungārija. Ungāru nacionālais putns lielā sīga, no Latvijas raugoties, interesants ar to, ka pie mums redzēts un piefiksēts vēstures grāmatās divas reizes — 1876. un 1908. gadā — un abos gadījumos nošauts. Nacionālā puķe – tulpe. Austrija. Ēdelveiss — kas gan cits var simbolizēt šo muzikālo Alpu zemi. Par savu nacionālo putnu austrieši tāpat kā igauņi uzskata bezdelīgu. Polija un Beļģija. Abu valstu iedzīvotāji par savējo uzskata zīda magoni. Polijā tā simbolizē asinis, kuras poļi izlējuši daudzajās cīņās par savu dzimteni, un dziesmās tiek dziedāts par to, ka, barojoties ar poļu asinīm, magones kļuvušas tik sarkanas.