Zaķusalā saimnieko zvēri (8)

Ir viena no pirmajām īsti aukstajām ziemas dienām. Saule virs galvas atņirgusi zobus ledainā smaidā. Tieši pretī gar Vecrīgas ēkām pārvietojas nebeidzamas automašīnu straumes, taču Daugavas ūdens klajumi abpus Zaķusalai klusina lielpilsētas trokšņus. Mēs brienam, grimdami līdz ceļiem sniegā, un pašā galvaspilsētas viducī meklējam meža zvēru pēdas.

Mūs gan sagaida vien dažas pīles, kas turpat līdzās plunčājas ledus aukstajā ūdenī. Tomēr vientulīgais skats, kas no tilta uzbēruma paveras uz baltām kupenām klāto Zaķusalas krūmāju, ir mānīgs. – Vakaros te var sastapt lapsas, kas pa dzelzceļa sliedēm no salas dodas pāri tiltam uz Torņkalnu baroties, – stāsta SIA "Latvijas dzelzceļa apsardze" maiņas vecākais Valdis Kļaviņš. – Te dzīvo arī zaķi, caunas. Vēl pirms dažām dienām mans dienesta suns sāka trenkāt un uzdzina kokā vienu caunu. Es vēl pirmajā brīdī padomāju, ka kaķis, taču tāds dīvains. Taču visvairāk te ir bebru, redziet, tur gar krastu visi koki nograuzti.

Tas jau sen vairs nav nekāds brīnums, ka atsevišķi savvaļas faunas pārstāvji labprāt apmetas uz dzīvi pilsētās, mierina mūsu aptaujātie eksperti – pie tā laiks pierast. Zaķusalas pietiekami plašais, neapdzīvotais krūmājs pieder savvaļas dzīvniekiem. Tiesa, gan tikai kā nejaušs viesis uz salas šovasar iemaldījās pat kāds alnis – atpeldēja šurp pa Daugavu un pēc krietnas spēkošanās te beidzot padevās varas iestādēm, jūnijā vēstīja masu mediji.

Ar cilvēkiem sadzīvo labi

– Tie zvēri ir gudri, – turpina stāstu V. Kļaviņš. – Te bija viens zaķis, jau vecs, kurš nemaz nebaidījās no cilvēkiem, nāca šurp un sēdēja. Kāda lapsa nāca šurp un, ja sardzes būdiņas durvis bija atstātas vaļā, gāja tur iekšā meklēt ēdienu. Vēlāk mēs paši sākām atstāt tai barību. Viens no darbiniekiem bija pat iedraudzējies ar divām pelēm. Viņš bija tās pieradinājis, baroja, un tās vienmēr nāca pie viņa maiņas laikā gluži kā mājdzīvnieki.

Lai arī iepriekšējā naktī krietni putināts, tomēr visai drīz gūstam neapstrīdamus dzīvnieku klātbūtnes pierādījumus. Gandrīz taisnā līnijā sniega tuksnesi šķērsojis kāds neliels zvēriņš, laikam pele. Tās iemītā taciņa te iznāk sniegotā klajuma virspusē, te veido mazu tikko samanāmu tunelīti zem sniega. Lūk, pele savā nodabā gājusi, un tad pēkšņi tās ceļu krusto kāda krietni lielāka zvēra, šķiet, lapsas pēdas. Iespējams, te notikusi drāma. Nedaudz tālāk saskatāms arī diezgan svaigs zaķim raksturīgo pēdu zīmējums.

Ar dzelzceļa apsardzes darbiniekiem meža zvēri sadzīvo labi. Viens otram netraucē un nekādi konflikti viņu vidū nerodas. Reiz vīri maiņas laikā joka pēc pamēģinājuši notvert caunu, kas šķērsojusi tiltu, taču zvēriņš bijis pārāk veikls, lai to varētu sagūstīt ar kailām rokām.

Pilsēta ir vilinoša un bīstama

– Savvaļas dzīvnieki pilsētā nebūtu jāuztver kā kaut kas ārkārtējs vai bīstams, – tikpat mierīgs ir Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieka zoologa Jāņa Ozoliņa komentārs. – Zvēru ienākšana pilsētās novērojama jau pēdējos divdesmit gadus, bet nākotnē ar to būs jārēķinās arvien vairāk un vairāk. Pielāgoties spējīgākās sugas aprod ar cilvēka radītajām izmaiņām vidē un piemērojas, aizņemot pilsētās cilvēku maz traucētas vietas, kāda ir arī Zaķusala. Arī citās valstīs notiek līdzīgi – parkos sev dzīvesvietu izvēlas lapsas, zaķi, atsevišķos gadījumos arī āpši.

Uz pilsētu dzīvniekus vilina dabisko konkurentu trūkums, jo dabā tomēr zvēru sabiedrība ir daudzveidīgāka. Pilsētā tos mazāk apdraud dažādi plēsēji, tie var vieglāk atrast sev barību. Tiesa, tik ciešā cilvēka tuvumā iemanās izdzīvot tikai dažas sugas, skaidro J. Ozoliņš.

Savulaik Rīgas centrā Valdemāra ielas rajonā zem kādas garāžas dzīvoja jenotsuns, pirms trim gadiem Meža kapos kāda lapsa izaudzēja savu mazuļu saimi un jaunie pilsētā dzimušie lapsēni bija jau diezgan bezbailīgi, nāca klāt cilvēkiem un labprāt ņēma viņu pasniegtās sviestmaizes. Šādus gadījumus uzskaita Rīgas zooloģiskā dārza informācijas nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka. Ziņu par to, kas noticis ar šo lapsu saimi tālāk, nav. Dzirdēts tikai, ka vienu no tām sabraukusi automašīna. – Pilsētas vide ir nežēlīga, – teic I. Līdaka.

Noslēpumaini pazūd Torņakalna kaķi

Uzklausījuši apsardzes vīru stāstus par dzīvnieku gaitām, dodamies gar sliedēm Torņakalna virzienā izlūkot, kas tur varētu būt meklējams zvēriem. Satiekam kādu pensionāri, mazdārziņa īpašnieci, kas stādās priekšā kā Ņina Fiļipovna. Jā, ziemās te regulāri piestaigājot zaķi, lai apgrauztu kociņus dārzos. Taču visbiežāk sastopamie dzīvnieki te esot tādi puspieradināti kaķi, kas apmetušies katrs savā dārziņā un kopā sanākot to barošanas vietā. Taču arī tiem tagad grūti laiki – uz visu teritoriju palikuši vairs tikai kādi trīs, bet pārējie kaut kur pazuduši.

Lapsas pilsētās pārtiek no zemu nakšņojošiem putniem, žurkām, pārtikas atkritumiem, pamestiem kaķiem. Ar lapsu klātbūtni var izskaidrot žurku un klaiņojošo kaķu skaita samazināšanos pilsētā, stāsta J. Ozoliņš.

Lapsas, kā zināms, ir vienas no galvenajām trakumsērgas izplatītājām, taču panikai nav pamata, drošina speciālisti. – Neesmu novērojis, ka trakumsērgas gadījumu pilsētās būtu vairāk nekā laukos, un pati pilsētas vide neveicina slimību izplatīšanos – izņēmums varētu būt vienīgi putnu gripa, – saka J. Ozoliņš. – Pilsētā ienācis meža dzīvnieks nav jāapzīmogo kā bīstams un par katru ieraudzītu lapsu nav jāzvana uz veterināro dienestu, paziņojot, ka tā ir traka. Jāsāk pierast un jāmēģina rēķināties ar dzīvniekiem pilsētā.

I. Līdaka savukārt norāda, ka lapsu iecienītā barība – klaiņojošie kaķi – ir pat bīstamāki kā potenciālie slimības izplatītāji, jo jebkurš bērns uzskatīs par savu pienākumu paglaudīt vai pabarot kaķīti, taču lapsa, kas nevairās no kontakta ar cilvēku, uzreiz izraisa piesardzību. Vispār jāuzmanās no jebkura sveša, "personīgi nepazīstama" dzīvnieka, viņš norāda.

Gaida jaunus iemītniekus

Zaķusalas zvēru dzīve tālākā nākotnē ir miglā tīta. Pilsētas attīstības departamenta preses sekretāre Dana Hasana stāsta, ka salas ziemeļu gals un teritorija ap televīzijas torni dienvidos jaunajā pilsētas attīstības plānā iezīmētas kā zaļās zonas, savukārt vidusdaļa norādīta kā jauktas izmantošanas teritorija, kurā būs iespējama arī būvniecība. To, vai ir jau kādas konkrētas apbūves ieceres, viņa nevarot pateikt.

Zaķusalas ziemeļu daļu viņpus dzelzceļa uzbērumam ornitologi atzinuši par piemērotāko vietu zīriņu kolonijas izveidei. Rīgas dome jau apstiprinājusi finansējuma piešķiršanu šim projektam, un tā autori rēķinās arī ar meža zvēru klātbūtni uz salas. To dēļ koloniju pat iecerēts apjozt ar žogu, lai četrkājainie plēsēji nevarētu piekļūt putnu ligzdām. Projekts pamazām virzoties uz priekšu, apgalvo domes Vides departamenta direktors Askolds Kļaviņš, un cerams, ka jau pavasarī sāksies pirmie darbi. Zaķusalā ir visi priekšnosacījumi tam, lai uz šejieni pārceltos unikālā zīriņu kolonija, kura pagaidām vēl mitinās uz Preses nama jumta, kur tās pastāvēšana nākotnē šķiet bezcerīga. – Pirmajā gadā uz Zaķusalu varētu pārcelties drosmīgākie putni, un tad arī pārējie, – A. Kļaviņš ir optimistiski noskaņots.

Dzelzceļa apsardzes darbinieki šķiet nedaudz nobažījušies par gaidāmo zīriņu ierašanos. Taču uzzinājuši, ka tie mēdz sacelt negantu brēku, kad kāds tuvojas to ligzdām, priecīgi smejas, ka vairs vispār nevajadzēs satraukties par savu pienākumu izpildi. Jau tagad sudrabkaijas un vārnas, kas ligzdo uz salas, mēdz bieži brīdināt viņus par nevēlamiem viesiem, kas tuvojas aizliegtajai zonai – dzelzceļa tiltam.

Kad dodamies projām, jau metas krēsla. Zaķusalas kailie koki un krūmi uz Vecrīgas uguņu fona rādās biedējoši melni un mazliet spokaini. Signāli no TV augstceltnēm liek tūkstošiem roku visā valstī pavērst nelielas pultis pret ekrāniem istabu stūros, bet kaut kur šo augstceltņu pakājē Zaķusala atmostas pati savai noslēpumainajai dzīvei.