/nginx/o/2018/09/01/11347792t1hd2ed.jpg)
Muslimovas iedzīvotāji Krievijā jau gadiem ilgi cieš no saindētā ūdens. 2000. gadā Krievijas valdība pieņēma Eiropas un Āzijas naudu pret atļauju izvietot šeit jaunu kodolatkritumu izgāztuvi. Tomēr turieniešiem ir izdevies saglabāt dzīvesprieku, jo pārcelties uz dzīvi citur vai izveseļoties viņiem nav nekādu iespēju.
26 gadus vecā Gizela Karimova sēž pie galda un vēro, kā viņas piecgadīgā meitiņa Alīna zīmē. Uz papīra lapas parādās meitene, kas priekā pacēlusi gaisā rokas, katrai plaukstai piezīmēti gari zarveida pirksti. Pašai Alīnai gan pirksti ir tikai daļēji – viņa ir tā dēvētais lučeviks jeb bērns, kas dzimis ar staru slimības izraisītām kroplībām. Alīna ar māmiņu dzīvo Muslimovas sādžā Urālu kalnos netālu no robežas ar Kazahstānu. Viņa piedzima ar deformētām rokām un kājām.
“Vecmātes nebija izbrīnītas, mazo ieraugot, man ieteica atteikties no bērna un nodot to bērnu namam. Nevaino sevi, tā šeit notiek bieži, gan tev būs vēl viens, vesels bērns,” mierināja Gizelu dzemdību namā. Vairums māmiņu jaundzimušos lučevikus arī nodod valsts aprūpē, lai nekad par tiem vairs neatcerētos, taču Gizela tā nebija ar mieru. Arī vīram pārbaudījums izrādījās pārāk skarbs, viņš ģimeni pameta.
Gizela dzīvo pusstundas braucienā no Majak plutonija ieguves rūpnīcas, kas 1949.-1951. gadā izgāza tuvējā upē 76 miljonus kubikmetru toksisko notekūdeņu. 14 00 iedzīvotāju tika pakļauti milzīgām radiācijas devām, 940 cilvēkiem noteica diagnozi – staru slimība. Kopš tā laika joprojām pasaulē nāk dzīvi un nedzīvi ģenētiski izkropļoti mazuļi. Netālajā Čeļabinskas medicīnas institūtā glabājas lielākā nedzīvi dzimušo siāmas dvīņu kolekcija Krievijā. Daudzi pieaugušie miruši no leikēmijas un citām ar radiāciju saistītām slimībām, taču statistikai nevar ticēt, jo tolaik Majak rūpnīca bija slēgts objekts. Kad vietējā administrācija aptvēra upes piesārņojuma pakāpi, toksiskos atkritumus sāka izgāzt Karačaja ezerā, kas drīz vien pārvērtās radioaktīvā muklājā. Tūkstošiem tuvāko iedzīvotāju evakuēja, taču piesārņojums ir tik liels, ka pat šodien, dažas stundas uzturoties ezera krastā, var saņemt nāvējošu radiācijas devu. Tomēr ļaunākais bija vēl tikai priekšā.
Kādā 1957. gada rudens vakarā Ņina Vasiļjeva uz rokām midzināja savu divus mēnešus veco mazuli, kad pēkšņi sacēlās stipras vēja brāzmas, zeme drebēja kā zemestrīcē, bet pēc tam naksnīgajās debesīs mirdzēja tāda kā ziemeļblāzma. Tikai otrā rītā, jau aizgājusi uz darbu, Ņina uzzināja, ka Ozerskas slēgtajā ražotnē (Majak filiāle) notikusi avārija, uzsprādzis konteiners un gaisā nokļuvuši 300 kubikmetri radioaktīvo atkritumu. Ziemeļblāzma izrādījās radioaktīvs mākonis, kas iznēsāja radiāciju 23 000 kvadrātkilometru platībā, skarot vairāk nekā 200 ciematu un pilsētu. Nāvējošu devu saņēma vairāk kā 250 000 cilvēku.
Vairāk nekā 10 700 cilvēku pārvietoja uz citu dzīvesvietu, viņiem lika trīsreiz parakstīt slepenu dokumentu, kurā cilvēki apņēmās nevienam nepieminēt avāriju 30 gadus. Pēc 10 gadiem sausā un karstā vasarā Karačaja ezers izgaroja, radioaktīvie putekļi pacēlās gaisā un izplatījās 27 000 kvadrātkilometru lielā platībā. Šoreiz nevienu par notikušo nebrīdināja un neevakuēja. Patieso piesārņojuma stāvokli Čeļabinskā atklāja tikai 1989. gadā, tomēr Majak rūpnīca joprojām turpina izvadīt radioaktīvos notekūdeņus Karačaja ezerā, tiesa, mazākos apjomos nekā 50. gados.
“Mēs viņiem esam vien lopi,” saka Marjama Musina, kas joprojām mitinās Muslimovā, - šo ciemu, nesaprotamu iemeslu dēļ toreiz un vēlāk tā arī neevakuēja. Ārēji mierīgā pastorāle patiesībā ir nāves nometne. Lielākā daļa turieniešu cieš no vismaz piecām hroniskām kaitēm katrs, 50% ir neauglīgi, trešā daļa bērnu piedzimst ar dažādiem defektiem. “Mūsu devīze ir “ēdam, dzeram un priecājamies, jo rīt mēs mirsim...”” viņa piebilst. Alkoholu Krievijā joprojām uzskata par labākajām zālēm pret radiāciju.
Aktīvākie Muslimovas iemītnieki gan turpina apbērt ar petīcijām visdažādāko līmeņu instances, pieprasot pārcelt viņus uz dzīvi cituviet, taču vairāk par puniem pierē viņi neesot panākuši. Reālākais esot iegūt ganāmpulkam iespēju dzert atvestu tīru ūdeni, jo pagaidām lopi padzeras saindētajā upē, kur piesārņojuma līmenis 90 reizes pārsniedz pieļauto. “Mēs tirgojam pienu un gaļu Čeļabinskas tirgos,” atzīst Marjama, “mēs melojam, ka produkti nāk no tīra reģiona, bet tā ir vienīgā iespēja kaut ko nopelnīt, lai iegādātos apģērbu un nesaindētus produktus pašu iztikai.”
2000. gada jūlijā Krievija piekrita piedāvājumam izvietot Čeļabinskas apkaimē 20 000 tonnas kodolatkritumu no Eiropas, neskatoties uz to, ka 90% Krievijas iedzīvotāju aptaujās bija pret šādu lēmumu. Čeļabinskas apkaimē vien savāca 2,5 miljonus parakstu zem petīcijas, kas pieprasīja referenduma sasaukšanu šai sakarā, taču valdība to uzskatīja par nelikumīgu prasību.
Čeļabinskas Kustības par kodoldrošību pārstāve Natālija Mironova ir pārliecināta, ka neviens no līgumā paredzētajiem 20 miljardiem dolāru nenonāks līdz Muslimovas ciemam. Čeļabinskas radioaktīvās medicīnas centra direktors Aleksandrs Akpejevs atzīst, ka reģions saņem ap 5% no ārstēšanai un profilaksei nepieciešamajiem līdzekļiem. Pat radiācijas pieveikto slimnieku izmeklēšanai izmantotā rentgena iekārta ir tik novecojusi, ka tā katru pacientu un medicīnisko personālu aplaimo ar lielu papildu radiācijas devu.
Viens no slimnīcas pazīstamākajiem pacientiem ir 44 gadus vecais Gosmans Kabirovs, kura asinīs ir 100 reizes lielāks radioaktīvu nuklīdu līmenis, nekā to pieļauj normatīvi. Līdz šim šādas analīzes bijušas tikai septiņiem cilvēkiem, kuri pēc to izdarīšanas drīz vien miruši, taču Gosmans apbrīnojamā kārtā vēl turas pie dzīvības. Viņš ir dzimis un visu mūžu nodzīvojis Muslimovā. Viņš turpina peldēties saindētajā upē, ironizējot, ka profesori brauc uz viņu skatīties kā uz ūnikumu un pētīt hromosomu mutāciju. Gosmans no upes vairs nebaidās, viņam tā ir dzīves sastāvdaļa, jo radiācijas nepiesārņotu upi viņš nekad nav redzējis.