Teiču dabas rezervāta ornitologam Andrim Avotiņam ne mazākās aizdomas par šīsvasaras sensāciju – 1000 baltspārnu zīriņu izcelsmi – neradās, kad maija beigās virs Teiču purva Vaboles ezera viņš pamanīja lidināmies vienu baltspārnu zīriņu pāri. Ap Jāņiem, apbraukājot purvu, viņa skatienam atklājās jau krietni aizdomīgāks skats – netālu no Vaboles ezera lauku virzienā pēc barības lidoja astoņi šie zīriņi. Tas bija ievads atklājumam.
Zīriņi. Tumšie un gaišie
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Pirmie uz Preses nama izaugušie putni, ik gadu lidojot uz ziemošanas vietām Dienvidāfrikā, ir jau nolidojuši attālumu līdz Mēnesim un atpakaļ. Ir jābūt īpašam iemeslam, lai mērotu šo ceļu."
Tā par upes zīriņiem teikts Vides filmu studijas filmā "Jumta likums". Zīriņi uz Preses nama jumta dzīvo 22 gadus, un attālums līdz ziemošanas vietai ir 10 000, 12 000 kilometru.
Jaunie zīriņi dzimteni pamet uzreiz pēc lidspēju iegūšanas un svešumā pavada dzīves pirmos gadus. Taču tiem ir apbrīnojamas orientācijas spējas atgriezties tieši dzimtajā kolonijā.
Ornitologi zīriņus mēdz pēc to spalvu krāsas dalīt tumšajos un gaišajos. No Latvijā ligzdojošajiem zīriņiem gaišie ir Latvijā populārākie un pilsētā ūdeņu tuvumā nereti novērojamie upes zīriņi (ligzdo no 1500 – 2000 pāru), jūras zīriņi un mazie zīriņi. Tumšie ir melnie zīriņi (ap 2000 pāru), baltspārnu zīriņi (50 – 300 pāru) un baltvaigu (5 – 10 pāri) zīriņi.
Latvijā zīriņi pavada samērā īsu laiku – aptuveni četrus mēnešus no atlidošanas laika aprīļa otrajā pusē līdz aizlidošanai jūlija nogalē un augustā. To laikā tiek nodrošināta sugas nākotne. – Tie ir putni ar pasauldikti gariem spārniem, – tā par zīriņiem teic Jānis Vīksne, kaijveidīgo putnu ilggadējs pētnieks.
"Padomju" zīriņu parādīšanās
Šogad baltspārnu zīriņu piepešā "invāzija" notika zīmīgā vietā – Teiču purva Vaboles ezerā. Šī vieta ornitologu vidū ieguvusi teju zelta dzīslas slavu, jo nereti izrādījusies pirmā, kur parādījušās retas purva putnu sugas un tikai pēcāk izplatījušās citās vietās. Šoreiz Vaboles ezerā pētniekiem pavērās grandiozs skats ar aptuveni 1000 virs ezera lidojošiem baltspārnu zīriņiem.
Baltspārnu zīriņu "uzlidojumi" mūsu zemē kopš 1977. gada konstatēti apmēram reizi desmit gados. Taču atšķirībā no Vaboles ezera atklājuma iepriekš tika atrasti tikai daži desmiti ligzdojošu zīriņu pāru. Šo putnu skaits kopumā Latvijā ir stipri svārstīgs, un tie novēroti ligzdojam pārsvarā Austrumlatvijā.
– Baltspārnu zīriņš ir īstens "sociālistiskā lāģera" zīriņš, jo visvairāk sastopams bijušajā Padomju Savienībā un nedaudz Ķīnā, – teic Jānis Vīksne. Atšķirībā no Rietumu pasaules, kura pēdējos gadsimtos cītīgi nīdējusi mitrājus, tur saglabājušās kārtīgas upes ar nenoregulētiem plūdiem, kas nodrošina baltspārnu zīriņiem nepieciešamās ligzdošanas vietas – upju palieņu ezerus.
Jānis Vīksne uzskata, ka baltspārnu zīriņu piepešā parādīšanās nav nekas ļoti neparasts. Dabiskos apstākļos baltspārnu zīriņi ir atkarīgi no nepastāvīgajiem upju palieņu ezeriem. Ļoti iespējams, tepat kaimiņos Baltkrievijā izzudušas kādas ligzdošanas vietas, tāpēc putni areāla pierobežā – Latvijā atrada ligzdošanai piemērotu vietu, viņš skaidro.
Atraduši drošu vietu
Lai noskaidrotu, cik no Vaboles ezerā novērotajiem baltspārnu zīriņiem ligzdo, Andra Avotiņa ekspedīcijai nācās uzskaitīt ligzdas, tas nozīmē grimšanu purvā. Baltspārnu zīriņi ligzdo kolonijās un ligzdas parasti veido uz peldošiem ūdensaugu sakneņiem.
– Ligzdām normāli pieiet nevar, tur ir tikai šķidri dubļi, sfagni, kūdra. Solis – un tu esi purvā līdz viduklim vai dziļāk. Sargājot optiku, ligzdas fotografēju, uzkāpis uz cinīša un vispirms apskatījies, vai uz tā jau nav cita zīriņa ligzda. Visi ezera līcīši bija ligzdām pilni,– stāsta Andris Avotiņš. Pētnieki aprēķināja, ka ligzdojošo baltspārnu zīriņu pāru skaits ir starp 300 un 500.
Vaboles ezerā zīriņi bija atraduši drošu vietu. Zivju tur maz un piekļūt grūti, tāpēc cilvēki ezeru apmeklē ļoti reti. Vienīgie uzbrucēji te pietuvojas no gaisa. Andris Avotiņš novērojis, ka Teiču purva klinšu ērglis teju ik dienas gaisā pazibējis virs Vaboles ezera. Plēsējs uz ezeru kā uz ēdnīcu lidojis pēc zoss izmēra sudrabkaijām.
Tumšo zīriņu pārtiku lielā mērā veido kukaiņi. Kad izšķīlušies mazuļi, kukaiņi ir teju uz izķeršanu, tāpēc zīriņi dodas medībās uz tuvējiem laukiem. Lietus periods un aukstuma viļņi, kad kukaiņi nelido, nes bada laikus un tādēļ lielu mazuļu mirstību.
Pēc Andra Avotiņa vērojumiem Vaboles ezerā, melnais zīriņš ligzdas veido ļoti nedrošās un viegli slīkstošās vietās. Nereti ligzda ir uz ūdensrozes lapas izkārtoti trīs salmi, starp kuriem – trīs olas.
Cilvēki atņēma un iedeva dzīvesvietas
– Vienu vakaru eju mājās no darba pa šo vestibilu. Nāk viens vīrs, kuram mazāk matu nekā man. Kā (zīriņš) ieķērās, tā viņam pilnīgi asinis sāka baigi tecēt, – tā par Preses nama zīriņu manierēm stāsta kāds pusmūža vīrs filmā "Jumta likums". Festivālos atzinīgi novērtētā filma zīriņiem nesa ekrāna zvaigžņu slavu. Par zīriņiem, kas ligzdo uz jumta, parasti skan galēji pretēji viedokļi – šausmas, negācijas, neizpratne, lepnums par koloniju, mierīga kopā sadzīvošana.
Ligzdošana uz jumtiem ir XX gadsimta otras puses fenomens. Jumtus upes zīriņi ieņēma, jo viņu ligzdošanas vietas – smilšainās un akmeņainās upju piekrastes un grīvas, piemēram, Daugavas lejtece un Pierīgas salas – tika pamazām iekaltas granītā un apbūvētas.
Šobrīd Rīgā uz jumtiem ligzdo ap 500 upes zīriņu pāru (88% no Rīgas populācijas). No 1999. gada uz jumtiem pārvākušies arī aptuveni 15 jūras zīriņu pāri, pērn ostā uz jumta tika atklāta Baltijā vislielākā mazo zīriņu jumta kolonija.
Preses nama jumta kolonija pirms jumta seguma nomaiņas tika atzīta par Eiropas lielāko jumta koloniju. Tagad kolonija, kuru izaudzināja krietni vairāk nekā 20 zīriņu paaudzes, stipri sarukusi un pārsvarā putni ligzdo uz nelielā konferenču zāles jumta. Zīriņi pārvietojušies uz citiem ar olīšiem apbērtiem jumtiem turpat Ķīpsalā, divas lielas kolonijas atrastas uz Rīgas Tehniskajai universitātei piederošo ēku jumtiem.
– Uz jumtiem cilvēks izlika izcilu substrātu zīriņiem – mazu olīšu klājumus, kur zīriņam pagrozīties, izveidot mazu bedrīti un iedēt olas. Bija droši, ka olas nekur neaizripos, – stāsta J. Vīksne.
Sākums Preses nama jumta kolonijai, ļoti iespējams, bija zīriņu kolonija, kura kādreiz atradās Zaķusalā televīzijas torņa būvlaukumā. Būvniecība zīriņiem par prieku ilga garus gadus, taču astoņdesmito gadu sākumā televīzijas tornis aizņēma zīriņu dzīves telpu.
– Zīriņi pielāgojušies tādiem apstākļiem, ka ligzdošanas substrāts vienu gadu var būt, bet otru gadu var nebūt. Ne tikai cilvēku ietekmē var zust zīriņiem piemēroti ligzdošanas substrāti – tos var iznīcināt arī ledus iešana, augsts ūdens līmenis un citi apstākļi, piemēram, ledus iešanas dēļ mainās sērītes. Ja cilvēki atņēmuši zīriņam ligzdošanas vietu 100 vai 200 metru tālāk upes krastā, kāpēc nepārcelties uz ideālu substrātu piecu desmit metru augstumā? – prāto Jānis Vīksne.
Jumta dzīve putniem prasa arī upurus – kaijveidīgie putni nesagremoto barību mēdz atrīt, un šīs atrijas sajaucas ar ūdeni un aizdambē notekcaurumus, stāsta J. Vīksne. Tādēļ lielas lietavas rada plūdus uz jumta, applūdina ligzdas un noslīcina mazuļus.
Pikēšanai savi iemesli
Zīriņu biežā uzbrukšana ļaudīm, iespējams, skaidrojama ar to, ka zīriņi neprot novērtēt attālumu starp mazuli, kas tup uz jumta maliņas, un cilvēku lejā – četrus piecus metrus zemāk. Varbūt arī zīriņi gluži vienkārši nezina, vai bīstamais cilvēks pēkšņi nepārvarēs šos metrus pa vertikāli. Citkārt zīriņi pikē virs cilvēkiem, jo baidās par savu mazuli, kurš no jumta notenterējis un tup kaut kur zālītē.
Zīriņus mēdz dēvēt par skaļiem putniem, taču tie vienkārši ir sabiedriski. Uz jumta un virs tā ris spraiga kolonijas sadzīve – tiek risināti ķīviņi ar kaimiņiem, arī atņemtas zivis. Pāris kopā aprūpē leoparda krāsas pūku tērpā tērpto mazuli – pa kārtai nes zivis, sargā to zem spārniem aukstumā vai karstumā, kamēr otrs atvēsinās ūdenī.
Uzreiz pēc mazuļa izšķilšanās olas čaumalas vecāki aiznes tālāk no ligzdvietas, lai mazuli nepamana. Tam neļauj arī aizklīst, jo kaimiņi būs nežēlīgi – ligzdas teritorijas pārkāpšana tiek bargi sodīta. Vecāki lēni augošos bērnus aprūpē un aizsargā arī labu laiku pēc tam, kad tie ieguvuši lidspējas.
Upes zīriņš var nodzīvot ilgi, iespējams, pat 20, 30 gadus. Liela mirstība ir līdz lidspējas iegūšanai un pirmajā dzīves gadā. Pārdesmit gadus nodzīvo nedaudz zīriņu, bet padsmitgadīgi zīriņi ir sastopami diezgan bieži, stāsta J. Vīksne.