Ir ziema, un dižākais no kokiem, meža ciltstēvs ozols, vēl snauž ziemas miegā. Tā kuplo un žuburaino zaru vainagu neviens neaizsedz, un stalto stāvu var labi pamanīt gan meža biežņā, gan laukmalas krūmājā. Vai esat pamanījuši, cik cēlas un majestātiskas ziemā izskatās ozolu alejas un vientuļie ozoli tīruma vidū?
Ozoliņš zemzarītis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pats galvenais koks
Ne tikai latviešu, arī daudzu citu Eiropas tautu mitoloģijā ozols ir svēts koks, Pērkona vai citu dievību mājoklis, arī Pasaules koks - ass, kas saista pagātni, tagadni un nākotni. Senatnē gadskārtu svētkos ar ziedojumiem rotāts un vēl līdz mūsdienām saglabājis saikni ar totēmisma kultu. Ozolam veltīti tikai cildinoši epiteti – zelta, sidraba, diženais, kuplais, resnais. Koku saimes varenāko pārstāvi tautas tradīcijās identificēja ar vīrieti, tādēļ šūpuli, šūpuļa līksti un pirmās pirtsslotas zēnam gatavoja no ozola. Sapnī redzēt ozolu vai ozola vainagu nozīmē ilgu mūžu, lielu godu, bagātību, varu; redzēt nolūzušu – nomirs kāds spēcīgs, varens vīrs, valdnieks, būs liela nelaime un bēdas.
Ozols kā varenības simbols gadsimtiem izmantots dzimtu, īpašumu un pilsētu ģerboņos, apbalvojumos, valdnieku regālijās un formas tērpu rotājumos. Mūsdienās ozola lapas vai zari rotā valsts ģerboni, naudas zīmes, firmu un organizāciju emblēmas, izmantots nosaukumos, uzvārdos, mājasvārdos. Vēl arvien ozola zaru vītnes ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos, Dziesmu svētkos, atklājot un iesvētot jaunas ēkas, tiltus un pieminekļus. Ozola lapa ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols.
Vērtīgais, ar likumu ierobežotais
Lai gan latviešu zemnieku attieksmi pret meža un atsevišķu koku ciršanu ļoti ietekmēja mitoloģiskā domāšana, tomēr, sākoties tradicionālās saimniekošanas periodam, izzuda mutiski izteiktie un simboliski apstiprinātie meža izmantošanas likumi. Mūsdienu meža likumiem un vides aizsardzībai ir sena vēsture. Jau 13.gadsimtā izdoti rakstiski koku ciršanas aizliegumi. Livonijā bijuši mežsargi, kas apsargājuši kungu medību ozolu mežus. Attīstoties kuģniecībai, tagadējās Latvijas teritorijā sākās ozolu audžu izciršana. Kā vēsta Livonijas vēstures aprakstītāji - senatnē tagadējo Latvijas teritoriju sedza neizmērojami un bagātīgi meži. Šos resursus turpmākajos gadsimtos tik intensīvi izlietoja, ka 17.gadsimtā Zviedrijas ģenerālgubernators izdeva īpašu reglamentu. Ja ozolu nocirta, bija jāstāda divi jauni kociņi vietā. Diemžēl nav vēsturiskas informācijas par šī rīkojuma izpildi. Krievijas impērijas mežu likums Vidzemē un Latgalē noteica 20 – 50 verstu lieguma zonas upju krastos. Pētera I valdīšanas laikā ozolus nedrīkstēja cirst bez forstmeistara atļaujas. Vidzemē meža zagļiem par viena zaļa ozola nociršanu bija jāmaksā sods – 5 dālderi, konfiscēja arī zirgu un ratus vai ragavas.
No 16.18.gadsimtam Latvijas teritorijā noritēja intensīva koku tirdzniecība, kas nodarīja postu vispirms ozolu mežiem. Aprēķināts, ka vairākmastu burinieka būvei bija nepieciešami vismaz 2000, bet angļu flotes kuģim - ap 4000 Baltijas ozolu. Intensīvas saimniekošanas rezultātā 18. un 19.gadsimtā platlapju koku sugas Latvijas teritorijā gandrīz pilnīgi tika izcirstas. Mežkopis A.Lēviss 19.gadsimta 20. gados atzīmējis esošās vai bijušās ozolu audzes Vidzemē - pie Augstrozes muižas, Gulbenes, Jaungulbenes un Lubānas apkārtnē, pie Aiviekstes un Pededzes, pie Burtnieku ezera, Piebalgā un vēl atsevišķās muižās.
Lai gan 20.gadsimta sākumā Latvija bija viena no mežiem bagātākajām Eiropas valstīm, tomēr mežainums turpināja strauji sarukt. Nesaimnieciski tika izcirsti muižu meži, kuros vēl bija daudz ozolu. Mežus līdz 1927.gadam atjaunoja tikai ar skujkokiem, vēlāk arī ar lapu kokiem. Neatkarīgās Latvijas laika mežzinātnieki tomēr bija
spiesti atteikties no idejas atjaunot platlapju tīraudzes to kādreizējā kvalitātē. Auglīgākās augsnes mežam jau bija atņemtas, un nevarēja cerēt uz ražīgu ozolu mežu daudzkārt izmantotajās lauksaimniecības zemēs.
Mūsdienās Latvijas mežos ozols un osis kopā aizņem tikai vienu procentu. To gan nevar uzskatīt par gadsimtiem ilgušas intensīvas līdumu saimniecības un izciršanas sekām. Meža sastāva pārmaiņas ietekmēja arī klimatiskās izmaiņas iepriekšējos gadsimtos -temperatūras pazemināšanās, aukstas ziemas un sausas vasaras.
Diženais
Apzīmējumu "dižkoks" 20.gadsimta 60.gados ieviesa mežzinātnieks Sigurds Saliņš. Viņš ieteica par pamatkritēriju pieņemt stumbra apkārtmēru 1,3m augstumā no zemes. Latvijā par dižkokiem tiek dēvēti sevišķi veci un resni koki, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska nozīme. Dižkoku vecumu nevar precīzi noteikt, jo vientuļi, klajumā augoši koki pieņemas resnumā 3 – 4 reizes ātrāk nekā mežā augušie. Tiek uzskatīts, ka Latvijas dižkokiem maksimālais vecums varētu būt ap 500 gadu. Ņemot vērā iepriekš aprakstīto ozolu izciršanu, svētkoku nīdēšanu jau kopš 13.gadsimta un dižozolu spridzināšanu, indēšanu un appludināšanu padomju varas gados, ir pārsteidzoši, ka Latvijā vēl arvien katru gadu atklāj izcili resnus un labi saglabājušos ozolus. Dižkoku saraksts mainās katru gadu. Tomēr tā galvgalī vienmēr ir ozoli.
Kvēpenes jeb Satekles ozols aug un zaļo Gaujas Nacionālajā parkā Raiskuma pagastā pie ""Kvēpenēm"". Pēc 1990.g. mērījumiem (G.Eniņa dati enciklopēdijā ""Latvijas daba""): stumbra apkārtmērs 6,1m; augstums 20 m; vainaga projekcija 28,5x30,5 m; izcili ainavisks, blīvi zarots, viens no kuplākajiem kokiem Latvijā, aug klajumā, kalnā. Pēc mērījumiem desmit gadus vēlāk nākas konstatēt, ka ozols turpina briest. Tagad tas ir jau 6,18m "resns". Cik vecs ir dižozols? Daži mežkopji uzskata, ka kokam nav vairāk par 400 gadiem. Aprēķināts, ka vidējais augšanas ātrums dižozoliem ir 2,08 cm/g, bet vidējais pieaugums pa rādiusu jeb vidējā gadskārta - 3,31 mm/g. Kvēpenes ozolam aptuvenais augšanas ātrums ir 1,73 cm gadā. Latvijas ozolu sarakstā tas ir 19.vietā ( žurnāls "Vide un Laiks" 1998. nr. 4. ).
Caur gadsimtiem saglabājusies baltu tautām raksturīgā koku pielūgsme un totēmisma kults. Latvijā ir vairāk dižkoku nekā kaimiņvalstīs. Kā uzskata G.Eniņš, šis fenomens izskaidrojams gan ar latviešu pietāti pret koku jau kopš senatnes, gan ar daiļas ainavas izpratni. Arī mūsdienu racionālajam cilvēkam, kas mežu radis izteikt kubikmetros, ozolu ieraugot, tomēr jāsamulst. Varenības un patiesuma priekšā.