Šogad pirmoreiz Latvijā notiks pat sēņošanas čempionāts. Tas sākas šodien plkst. 10 Bauskas rajona Zvirgzdē. Čempionātu rīko, lai popularizētu un attīstītu sēņošanu kā latviešu nacionālo tradīciju un iepazīstinātu dalībniekus ar skaistākajām sēņošanas vietām.

Mulsina un nonāvē

Sēnes ļaudis mulsinājušas un vilinājušas gadu tūkstošiem ilgi. Senatnē to parādīšanās mežos un pļavās cilvēkiem likās tikpat brīnumaina kā elfu un rūķu pasaule. Kad ieraudzīja pat vietām apbrīnojami precīzos apļus, kuros sarindojušās dažas sēņu sugas, tos dēvēja par raganu apļiem.

Vēstures gaitā daudzi ļaudis smagi cietuši, ēdot sēnes vai to toksīnus. Ginesa rekordu grāmatā iekļautā zaļā mušmire kā pasaules indīgākā sēne aug arī Latvijā. Pēdējās ziņas par tās "darbiem" pāršalca Latviju šonedēļ, kad divi cilvēki piedzīvoja smagu saindēšanos, šo sēni nobaudot. Sēņotājs mušmiri bija sajaucis ar kādu ēdamu sēni.

Vēstures avotos minēta versija par to, ka ar sēnēm noindēts Romas ķeizars Klaudijs, joprojām aktuāla ir līdz galam nepārbaudītā hipotēze, ka, iespējams, Ļeņins noindēts ar sēnēm.

Slēpjas pat no mikologiem

"Sēnes ir noslēpumainas," pēc 20 gadu sēņu pētniecības darba saka mikoloģe Inita Dāniele, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja. Sēnes pētītas maz, maz arī ir pētnieku mikologu ne vien Latvijā, bet visā pasaulē.

"Sēnes pētīt izvēlējos tāpēc, ka tās ir maz pētītas, tāds noslēpumains zinātnes lauciņš. Pētniecība ir ļoti sarežģīta. Augam pazīmes ir lielākoties nosakāmas vizuāli, bet sēnes pārsvarā jāpēta ar mikroskopa palīdzību," stāsta Inita. Pat literatūrā rodamā informācija par sēnēm mēdzot būt dažāda. "Piemēram, vilnītis vācu literatūrā ir stingri noteikts kā indīga sēne. Pie mums tā ir ēdama sēne. Šī sēne ir jāvāra, bet vāciešiem sēņu vārīšana nav izplatīta tradīcija," stāsta Inita.

Latvijā ir aptuveni 4000 sēņu sugu, visā pasaulē to skaits svārstās plašā amplitūdā – no 50 000 līdz 100 000 sugu. Ik gadu izdodas atrast jaunas, Latvijā līdz šim nekonstatētas sugas, pērn tādas tika atklātas vairāk nekā desmit.

2002. gadā tika nodibināta Latvijas Mikologu biedrība, tās biedri regulāri sanāk kopā, dalās informācijā, biedrība arī rīko pavasara sēņu pārgājienus un nometnes. Jau pirmajā gadā biedrībā iestājās vairāk nekā 20 cilvēku, kas likās pārsteidzoši daudz, stāsta biedrības prezidente Diāna Meiere.

Sēņot dabā vai interneta tīklā

Zandai Mūkinai ir tikai 24 gadi, bet lielākā dzīves daļa saistīta ar sēnēm. Viņa ir arī sēņu entuziastu mājaslapas www.fungi.lv autore. Zandai pērn martā izdevies atrast jaunu sēņu sugu, kas iepriekš Latvijā nebija konstatēta. Viņa ar tēvu Edgaru Mūkinu devusies uz Mežaparku aplūkot pavasara sēnes. Uzmanību saistījusi kāda nolūzusi sīciņa priede, uz kuras auga neparasta, bāli rozā sēne apmēram divu centimetru diametrā.

"Tēvs to nofotografēja, bet es paņēmu paraugu, lai sīkāk izpētītu. Pēc dažām dienām kādā poļu interneta lapā, kas veltīta sēnēm, nejauši ieraudzīju sēnes uzņēmumu, kas bija ļoti līdzīgs manējai," stāsta sēnes atradēja. Viņa devusies pie mikologa Edgara Vimbas, kas apstiprināja atradumu. Tā bija Tremella encephala, kura latviski varētu saukties "smadzeņveida receklene".

Skolas gados Zanda gājusi sēņot katru nedēļas nogali, tagad nedaudz retāk. Viņai patīk sēnes lasīt ne pārāk lielos daudzumos, jo viņasprāt, "sēņu tīrīšana ir ķēpīgs un laikietilpīgs darbs, labāk salasīt pietiekami tikai vienai lielai mērcei". Retu sēņu atrašana neizdodas uz pasūtījumu, liela loma esot veiksmei. No aizsargājamām sēnēm Zandai izdevies atrast lakas plakanpiepi, zeltaino koralleni, alkšņu zobiņbeku, zīdaino makstaini, krātera urnulu.

Ziemā, kad no sēnēm dabā virszemē novērojamas vien ziemas celmenes un austeru sānauses (tās var nopirkt arī veikalā), Zanda pievēršas "virtuālajai" sēņošanai – kopā ar tēvu, kurš ir sēņu fotogrāfs, kārto un apstrādā sēņu uzņēmumus.

Katrai tautai savas sēnes

Zanda ir pārliecināta: latvieši ir īstena sēņotāju tauta, ne velti puspajokam par latviešiem teikts – "tā ir tauta, kas dzīvo kokos un ēd sēnes". Rietumeiropā gan sēņošana neesot cieņā, un tikai pēdējos gados, piemēram, Zviedrijā, tai sākot pievērst uzmanību.

"Arī populārāko ēdamo sēņu saraksti katrā valstī ir citādi – ASV ciena lāčpurnus, Anglijā – kailās aplocenes, pļavas vītenes, Dienvideiropas valstīs ēd cēzara mušmires, kas esot ļoti garšīgas, bet līdzīgas sarkanajām mušmirēm," stāsta Zanda. Viņa daudz sarakstās ar sēņu entuziastiem ārvalstīs, arī no Jaunzēlandes un ASV. Kādu somieti interesējusi sēņu izmantošana dzijas krāsošanā, kuru Zanda kādreiz esot arī praktiski mēģinājusi, pat uzadījusi šalli ar sēņu pastarpinātu palīdzību…

Zanda sēņotājiem iesaka ēst tikai tās sēnes, par kurām var būt absolūti drošs, jo neesot tāda vienkārša likuma, kas ļautu atšķirt ēdamu sēni no neēdamas vai indīgas. "Katra sēne ir jāiepazīst pati par sevi un jābūt "sēņu instinktam", kas rāda pareizo ceļu. Sākumā tu ļoti šaubies, tad, papētot šo sēni aizvien sīkāk, palasot grāmatas un apskatoties bildes, kļūsti daudz drošāks un gudrāks," viņa uzskata.