Latviešu folklorā osis tiek saukts par "aklo", jo laikus nav pamanījis pārmaiņas dabā un tāpēc pavasarī pēdējais salapo, bet rudenī lapas nomet ātrāk nekā citi koki. Ziemā osi var pazīt pēc druknā stāva ar gaiši zaļpelēku mizu un melniem pumpuriem spēcīgo zaru galos.
Olīvkoka radinieks
Osis ir olīvu dzimtas ģints vasarzaļš koks, kam ziemeļu puslodē ir 65 radinieki. Latvijā savvaļā sastopama tikai viena suga – parastais osis, taču Eiropā tā izplatības areāls ir diezgan plašs – no Anglijas un Īrijas līdz Kaukāzam un Rietumkrievijai, ietverot arī Skandināviju un Vidusjūras piekrasti. Mūsu mežos augošajam osim ir raksturīgs olveida vainags, melni pumpuri, ziedēšana aprīlīmaijā pirms lapu plaukšanas un sēklu nogatavošanās oktobrī. Liekas neticami, bet ļoti tuvi oša radinieki ir ceriņi, jasmīni un olīvkoki, kam pirmajā brīdī nav pat vizuālas līdzības.
Osim ir kupla un spēcīga sakņu sistēma, jo no seklajām horizontālajām saknēm augsnē kā enkuri iedziļinās vertikālās saknes. Pie oša labajām īpašībām pieskaitāma noturība pret trupi, sausumizturība, to nebojā vējgāzes un vējlauzes, osis mazāk cieš no kaitēkļiem un sēnīšu slimībām. Galvenie ienaidnieki ir vēzis, dūmgāzes, mizu grauž meža dzīvnieki – stirnas, aļņi, brieži un zaķi. Bargās ziemās lielākiem kokiem apsalst vainagi, bet jaunākos bojā vēlās pavasara salnas. Oša tīraudzes sastopamas reti un nelielās platībās. Biežāk mēdz sadzīvot mistraudzēs ar egli, bērzu, melnalksni, apsi, jaunībā arī ar baltalksni. Spēcīgās sakņu sistēmas dēļ osis savā apkārtnē izmanto visu augsnes mitrumu un barības vielas, tāpēc tiešā tuvumā neviens cits koks vai krūms nespēj augt. Mēdz teikt, ka ap ošiem pat zāle lāgā negribot augt.
Parastajam osim mūža ilgums ir 200 – 300gadi. Latvijā tas var sasniegt 40 m augstumu un stumbra apkārtmēru līdz pieciem metriem. Latvijā dižākie ir Zīlēnu osis un Vīcežu osis. Gaujas Nacionālajā parkā resnākais osis – 5,02m, aug Raiskuma pagasta Ungurmuižas parkā, 20 metrus uz ZA no pārvaldnieka mājas. Eiropā sastopami gandrīz 400 gadus veci milzeņi, daži pat 45m augsti ar 6m apkārtmēru.
Konkurents ozolam
Oša koksne ir izturīga, smaga, cieta, sīksta, labi liecas, nav atskabargaina, pēc īpašībām līdzīga ozola koksnei. Latviešu amatnieki osi uzskatījuši par labāko lietaskoku tūlīt aiz ozola, jo tam ir smaga, cieta un gluda koksne. Mūsdienās osi izmanto liekto mēbeļu detaļu, kāpņu margu, sporta piederumu – slēpju, airu, hokeja nūju, darba rīku kātu, mūzikas instrumentu gatavošanai. Drāzto finieri lieto apdarē un mēbeļrūpniecībā.
Senāk no oša gatavoja ratu riteņu lokus un ragavu slieces, ratu un ragavu ilksis, cirvju un āmuru kātus, grābekļu zarus. Skaistā koksnes zīmējuma dēļ no oša tapa mēbeles – skapji, pūra lādes, gultu gali, krēsli un galdi. Praktiskie senči prata izmantot visu koku. Lietojot atbilstošu kodinātāju, no oša mizas ieguva sūnu zaļo un melno krāsu. Ar lapu tēju ārstēja kaulu sāpes, ar ačgārni no meža atvilkta kociņa apdedzināto galotnīti nīdēja kārpas, bet lapu un mizu novārījumu lietoja pret čūskas kodumu. Pavasarī, gaidot oša salapošanu, jāatceras noderīga recepte organisma attīrīšanai. Uzlējumu gatavo no maijā ievāktām kaltētām oša lapiņām, kam izņemta vidusdzīsla.
Pēc druīdu horoskopa, tiem, kas dzimuši no 25.05. – 03.06. un no 22.11. – 01.12., ieteicams pirtī pērties ar spēcinošo oša slotiņu. It īpaši tas jāizmanto vasarā, jo zaļās (svaigās) slotiņas ir vērtīgākas par kaltētajām. Tajās ir miecvielas, glikozīdi, organiskās skābes ar tonizējošu, savelkošu un baktericīdu iedarbību.
Ja pāršķir vēl senākas vēstures lappuses, atklājas, ka osis diezgan daudz izmantots seno neolīta apmetņu inventāra izgatavošanai. Jau trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus prasmīgi meistari no oša darinājuši šķēpus, šaujamos lokus, bumerangus, airus, lāpstas un nelielas skulptūriņas.
Kā ar oša sliktajām īpašībām? Ozola līdzinieks un konkurents neder pāļu, stabu un gulšņu izgatavošanai, jo saskarē ar zemi ātri bojājas.
"Aklais" koks
Skumīgās mīklas: "Vēlu, vēlu dzimst, agri, agri mirst" atminējums ir - oša lapa.
Skandināvu mitoloģijā osis ir gan Pasaules koks, gan dzīvības un likteņa koks. Senajās teikās osis Igdrasils attēlots patiešam dižens: mūžam zaļš, klāts ar medainu valgmi, pie tā trim saknēm plūst avoti, saknes grauž čūskas un pūķis, lapas plūc četri brieži, bet pa stumbru, kā starpniece starp augšējo un apakšējo pasauli, skraida vāvere. Sengrieķu mītos minētas osī dzīvojošas nimfas, kas radušās no dieva Urāna asinīm.
Oša senākais, angļusakšu dialektā lietotais vārds reizē apzīmēja arī tā pielietojumu – šķēps. Latīniskā nosaukuma "Fraxinus" izcelsme meklējama senajā Romā. Tā darināta no grieķu vārda un apzīmē žogu jeb sētu. Tolaik osis, "dzīvs vai miris", lietots zemes īpašumu un tīrumu robežzīmēm. Vizuālās līdzības dēļ arī oša sēklas saglabājušas seno latīnisko nosaukumu putna mēle.