Krāšņa kā līgava, dāsna kā māte, ar stiegrainu un raupju stumbru, spēcīgiem zariem un tomēr sievišķīga, nedaudz nolīkusi, kā mūžīgu pasaules rūpju nastu turot – tāda ir ābele. Ceļmalā, mežā, lauka vidū, dārzā, lai kur to nejauši sastaptu, tā vienmēr atgādina kaut ko mīļu un pazīstamu. Cita sīksta kā ērkšķu krūms, Dieva iesēta sētmalē, cita rūpīgi kopta un sargāta karaļa dārzā, tomēr ābeles liktenis ir viens – ziedēt un augļus nest.

Ābele un māsas

Dendrologi ābeles raksturo kā vidēji lielus, 18 – 20 metrus augstus kokus ar ieapaļu vainagu vai lielus krūmus, kam mēdz būt arī ērkšķi. Ziedēšanas laikā koki tinas baltos, rožainos vai karmīnsarkanos ziedlapu mākoņos, bet rudeņos zari līkst no ābolu smaguma. Ābeļu ģintī ir ap 30 sugu, kas sastopamas Eirāzijas un Ziemeļamerikas mežu zonā. Latvijā satopamā mežābele Malus sylvestris var sasniegt desmit metru augstumu, tā ir ziemcietīga, gaismas prasīga un sausumizturīga. Dižākā no dižākajām aug Kuldīgas rajona Rudbāržu pagastā – apkārtmērs 3,41m. Dižkoku datu bāzē par mežābelēm Gaujas Nacionālā parka teritorijā ziņu nav.

Mājas ābeli Malus domestica kultivē jau vismaz trīs tūkstošus gadu. Zināmas vairāk nekā 100 tūkstoši daudzveidīgas šķirnes. Daudzu tautu mītos, teikās un pasakās minēti ābeļu dārzi. Arī latviešu tautas pasakās brīnumainā dārzā aug zelta ābele. Speciālisti uzskata, ka senākās šķirnes radītas "tautas selekcijas" rezultātā. Latvijā vienas no vecākajām ir "Baltais dzidrais" un "Rudens svītrainais".

Mājas ābele neaug vienīgi polārajās un tropiskajās zemēs. Latvijā mājas ābeles sēklaudži sastopami ne tikai dārzos, bet arī ceļmalās, mežmalās, apdzīvoto vietu tuvumā. Parkos un košumdārzos sastopamas daudzas introducētās sugas – ogu ābele Malus baccata, ziemcietīgā sarkanā ābele (Malus x purpurea), ķiršu, plūmjlapu, Mandžūrijas Sārdženta un citas. Atkarībā no šķirnes un potcelma, pie mums ābeles mūža maksimālais ilgums ir 80 – 100 gadi. Citur pasaulē ābeles var sasniegt pat trīssimt gadu. Interesanti, ka Ķīnā, Vidusāzijā, Kazahstānā, retāk Kaukāzā un Karpatos, aug ābeļu meži. Tās ir dabiskas audzes, ko veido mežābeles, Austrumu, Sīversa un citas sugas.

No mītiskajiem laikiem līdz mūsdienām

Ne tikai antīkajā mitoloģijā, bet arī visu Eiropas tautu mītos ābele bijusi mīlestības un auglības simbols. Kopš kristietības ieviešanas ābele simbolizē paradīzi un kļuvusi par ļauna un laba atzīšanas koku. Pasakās ābele ir dzīvības koks, kuras zaros aug grūtiem pārbaudījumiem iegūstamie sudraba, zelta un dimanta vai jaunības āboli. Igauņu folklorā ābele atainota kā kosmiskais Pasaules koks, kas aug jūras vidū uz salas, bet latviešu tautas dziesmās teiksmainais ābeļdārzs, kurā pa nakti guļ saulīte, ir pats Piena ceļš, kurā zvaigžņu kopas veido kuplo vainagu.

Tāpat kā Latvijā, arī daudzviet Eiropā ābeli uzskatīja par dzīvības koku un ziemas saulgriežos zīlēja nākotni. Pie mums vasaras saulgriežos meitas meta ābelē vainagus. Ja uzķērās uz zaļa zara, tad gaidāmas kāzas. Lai būtu laba raža, ziemā jāsakarina "viltotie augļi" - dzijas kamoliņi kā ābolīši, ziemas saulgriežos jāpurina vai jāper ar vīriešu biksēm. Dažos novados ticējumi vēsta, ka ābeles purināt vajag arī Zvaigznes dienā un kāpostu Māras dienā.

Reklāma

Ābele ir svēts un neaizskarams koks. Kaut tās koksne ir saimniecībā izmantojama un noderīga, tomēr ābeles nociršana arī mūsdienās tiek uzskatīta par sliktu darbu. Pat ja sapnī kāds redzot nocērtam ābeli, mājā gaidāma nelaime. Ābele ir Dieva koks, tās zarus nedrīkstot lauzt, vīt vainagos, nedrīkstot sist pa stumbru. Tomēr no tautas dziesmām varam uzzināt, ka tīruma malā augošās ābelītes ziedošos zarus lauza gan jauni puiši, spraužot pie cepures, gan jaunas meitas, pinot vainagos. Tomēr tām drosmīgajām, kas rotājas ar rožaino ziedu vainadziņiem, būšot grūts mūžs un sāpēšot galva.

Laika zīmes un sadzīve

Pēc ābeļu ziedēšanas var noteikt ražas daudzumu, plānot lauku darbus, uzzināt, kas gaidāms personīgajā dzīvē. Ja ābeles zied jaunā mēnesī, gaidāma liela raža, arī bagātīgs kartupeļu birums. Kad ābeles vēl pumpuros, jāstāda sīpoli. Slikta zīme, ja ābele zied otrreiz rudenī, vai arī, ziemai sākoties, tām vēl nav nobirušas lapas. Ticējumi vēsta, ka tad gar māju staigājot nāve.

Jaunie kociņi jāstāda jaunā Mēness trešajā dienā, noteikti pirmdienā, jo tad raža būšot jau nākamajā gadā. Arī potējot jāievēro, lai būtu jauns vai pilns Mēness. Jaunā raža jānovāc pilnā Mēnesī, jo tad labāk glabājas.

Ābolus var sagatavot daudzveidīgi un veselīgi – no rudens ražas būs gan sulas, gan biezeņi, ievārījumi, sukādes, vīns un etiķis. Garšīga un atspirdzinoša ir ne tikai ābeļu ziedu un mizu tēja, bet arī krāsnī lēni žāvētu lapu tēja.

Lai gan tas ir pretrunā ar ticējumiem, senāk ābeļu zaru griešana pirtsslotām bijusi ikdienišķa. Tām var izmantot mājas vai mežābeles saplaukušos mīkstos zarus vai atvases pēc ziedēšanas. Aromātisko ziedošās mežābeles zaru ieteicams siet slotiņā kopā ar citu lapu koku zariem.

Ābelei ir cieta un smaga koksne, to izmanto dažādu detaļu, mūzikas instrumentu un mēbeļu izgatavošanai, karošu un dekoratīvu priekšmetu grebšanai. Ir arī trūkumi – koksne žūstot rūk, plaisā, grūti saskaldāma un nav izturīga.


Apskati arī citus rakstus par šīm tēmām:

Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.




Kļūsti par reportieri