Kas ir vilks? A variants: liels plēsējs, kas apdraud mājlopus un cilvēkus. B variants: interesants, ļaužu nepelnīti nīdēts un nesaprasts dzīvnieks, kuru vajag aizsargāt. Cik daudz vilku dzīvo Latvijas teritorijā, un vai tos vajag aizsargāt vai tomēr medīt? To Nedēļa jautāja Valsts mežu dienesta Medību daļai.
Vilki dzīvo līdzi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vilki Eiropā mīt jau kopš Ledus laikmeta un līdz pat 19. gadsimtam varēja visai netraucēti mājot vēl neizcirstajos mežos. Taču līdz ar šaujamieroču plašāku izmantošanu sākās visai izvērsts uzbrukums šim laiku laikos cilvēka nīdētajam dzīvniekam, par kuru viedoklis lielākoties bijis viens — vilks ir drauds mājlopiem un arī pašam radības kronim cilvēkam. Latvijā, par laimi, nenonāca tik tālu kā dažās Eiropas valstīs, kur nepalika neviena šīs sugas īpatņa, un mūsu mežos joprojām ir sastopami aptuveni 600 šo gudro dzīvnieku. Tas uzskatāms par visai ievērojamu skaitli, ņemot vērā, ka citviet pasaulē viņu palicis pavisam maz. Ieraudzīt šos meža zvērus vēl var kalnainos reģionos, zooloģiskajos dārzos vai privātajos mežos, kur tie, piemēram, tiek iznomāti kā pastaigu biedri neparastas izjūtas cienošiem ļaudīm — tiesa gan, pieslēgti pie pamatīgas ķēdes.
No 17 līdz pat 1000
Izrādās, mūsu valstī cīņa pret pelēkajiem zvēriem pirmās brīvvalsts laikā bijusi tik neatlaidīga, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija atlikuši vairs tikai 17 vilki — nevajadzēja vairs daudz, lai izšautu arī atlikušos. Taču nāca karš, un pelēču iznīdēšana vairs nebija aktuāla, ko tie arī izmantoja — vilku skaits pieauga līdz pat 1000 pēckara laikā. Pēc tam gan padomju mednieki šo plēsēju rindas paretināja, taču 90. gados tie savairojās atkal — tuvu tūkstotim. Iemesls tādam kāpumam tik nesenā pagātnē skaidrojams ar samērā lieliem juku laikiem, arī medību saimniecībā. Mednieki tolaik dažādu apsvērumu dēļ vilkus aktīvi nemedīja. Šobrīd šo meža zvēru skaits Latvijā ir stabils: pēc oficiālās uzskaites, 600 dzīvnieku, pēc dažu zinātnieku atzinuma, mazāk — ap 500.
Atceroties tūkstošgalvaino vilku populāciju, Valsts mežu dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Jānis Baumanis teic: lai kaut kā ierobežotu vilku skaitu, uz laiku tiem netika noteikti nekādi medību limiti. Gadā tikuši nošauti vairāk nekā 300 dzīvnieki, vienugad pat 370.
"Tā kā vilki ir ļoti "plastiska" suga, kas ātri pārvietojas un vairojas, tad, ja ir laba barības bāze, tā savas priekšrocības izmanto un dzīvnieku skaits strauji aug. Manuprāt, 90. gados vilku bija pārāk daudz un tie sāka arvien biežāk ielūkoties zemnieku saimniecībās," atceras Baumanis, gan uzsverot, ka optimālais šo zvēru skaits nav noteikts — to esot ļoti grūti izdarīt. Viņš atzīst, ka visos laikos, arī mūsdienās, pret šo lielo savvaļas suni ir bijusi visai negatīva attieksme, it īpaši no mednieku puses, jo gudrais plēsējs viņiem ir konkurents pārnadžu medībās. Lai gan, no otras puses, vilks ir tāda pati dabas sastāvdaļa kā mēs, un pilnīgi loģiski — viņam no kaut kā ir jāpārtiek.
"Cik cilvēku, tik viedokļu. Tie, kas sēž pilsētā un savvaļas zvērus redz tikai televīzijā, ir gatavi vilkus aizstāvēt līdz pēdējam un tos, kas viņiem saka — vilku skaits tomēr jāregulē, uzskata par lielākajiem ienaidniekiem. Savukārt mežsargu, mednieku un arī lopkopju viedoklis ir pavisam atšķirīgs. Es gan negribētu piedzīvot ne to brīdi, kad vilki nonāktu apdraudētas sugas statusā Latvijā, ne arī laikus, kad to kļūtu pārāk daudz. Kāpēc plēsēju skaits jāregulē? Pirmkārt, vilki Latvijā ir medīti visos laikos, un, lai gan medībām (izņemot pēdējos trīs gadus) nav bijuši nekādi ierobežojumi, suga vienmēr bijusi spējīga atjaunoties. Otrkārt, tā kā vilkus medī visu laiku, viņos tiek uzturētas bailes no cilvēka. Tas ir svarīgi, jo diemžēl tās plēsīgās sugas, kuras kādu laiku nav aiztiktas, ātri saprot to, un viņu uzvedība krasi mainās. To labi var novērot Jeloustounas (ASV) rezervāta lāču uzvedībā. Viņi kādu laiku netika ierobežoti, un nu tie vienā angļu mierā demolē mašīnas, diedelē barību un apdraud cilvēkus. Tas pats var notikt arī ar vilkiem, kuru intelekts ir augsti attīstīts, — viņi ātri attapsies, ka nav apdraudēti, un arvien biežāk atļausies paviesoties lauku mājās."
Cilvēks nav medījums
Runājot par vilku nodarītajiem postījumiem lopkopībai, kopumā tie nav pārāk lieli, jo Latvijas mežos plēsējiem barības netrūkst, līdz ar to pelēči nebūt neuzglūn tik bieži mums piederošajiem "septiņiem kazlēniem vai trīs sivēntiņiem". "Attiecībā uz mājlopiem jājautā: ko īpašnieks pats dara, lai aizsargātu savu saimniecību? Ja aitas piesietas ganās meža malā 300—400 metru no mājām un pat tiek atstātas tur pa nakti, skaidri zinot, ka tuvējā biežņā mīt plēsēji, kurus tāds viegls laupījums, pilnīgi loģiski, kārdinās, tad nav ko brīnīties, ja tiešām notiek nelaime. Dažās saimniecībās šis scenārijs atkārtojas gadu no gada, kas liecina, ka nekas netiek darīts, lai izvairītos no šādiem uzbrukumiem. Tad nu nav ko vainot meža zvēru, ja tas šad un tad apciemo šādas mājas," VMD Medību daļas vadītājs bezatbildīgos saimniecību īpašniekus neaizstāv. Diemžēl precīzu apkopojošu skaitļu par to, cik bieži vilki uzbrūk mājlopiem, neesot, jo lauksaimnieki esot diezgan kūtri ziņotāji (biežāk par vilku uzbrukumiem VMD uzzinot no laikrakstiem, kur kāds ir pasūdzējies par skādi). Pirms dažiem gadiem gan gari un plaši tika diskutēts, cik lielu postu pelēči nodara lauksaimniekiem, uzsverot, cik daudz teļu un aitu ik gadu tiekot nokosts, taču reāli dokumentēti fakti tā arī neesot fiksēti. Līdz ar to šādi stāsti par it kā vilku nokostiem mājlopiem neesot nopietns arguments. Neesot arī zināmi gadījumi, kad šie zvēri uzglūnējuši cilvēkam — vismaz pēdējo 20 gadu laikā noteikti ne. Šausmu stāstu cienītājiem Baumanis skaidro, ka uz tādu soli vilkus varētu piespiest bads vai trakumsērga, kas var mainīt dzīvnieka parasto izturēšanos, zaudējot dabiskās bailes no cilvēka.
Eiropas Savienība vilku dzīvē
Eiropas Savienības direktīvu iespaidā pēdējās trīs medību sezonas vilks ir kļuvis par limitēto medījamo dzīvnieku. Ir ieviesta arī medību sezona — agrāk šos plēsējus varēja medīt visu gadu bez ierobežojuma, arī mazuļu laikā. Tas, lai arī kā šie meža zvēri skrošu vīriem nepatiktu, tomēr ir ētisks jautājums — katrai sugai jādod tiesības izaudzināt mazuļus, uzskata VMD Medību daļas vadītājs Jānis Baumanis. Tiesa, Latvijā ir dažas sugas, kas ir medījamas visu gadu, — lapsas, jenotsuņi un Amerikas ūdeles. Uz pirmām divām "bezlimits" attiecas tāpēc, ka šo sugu pārstāvji ir lielākie trakumsērgas izplatītāji, bet "amerikānietes" nav vietējā suga — tās savulaik izbēgušas no zvēraudzētavām un faktiski izspiedušas vietējās ūdeles. Turklāt šis plēsējs nodara ļoti lielu kaitējumu, tostarp aizsargājamām sugām.
Vilkiem saudzējamais periods ilgst no 1. aprīļa līdz 15. jūlijam. Jūlija vidū mazuļi jau ir pietiekami lieli un sāk jau paši piedalīties medībās. Šajā laikā, iespējams, tiek biežāk uzbrukts mājlopiem, jo tas ir vieglāks laupījums, kas pa spēkam ir tieši jaunuļiem.
"Līdz šim neesam saņēmuši nevienu argumentētu pārmetumu no ekstrēmi zaļajām organizācijām ne Latvijā, ne ārvalstīs, ka vilki pie mums tiktu apdraudēti un mēs pārāk ierobežotu to skaitu. Ja salīdzinām situāciju ar kaimiņiem lietuviešiem, tā ir aptuveni līdzīga — arī tur vilkiem ir saudzēšanas periods. Dzīvnieku gan pie lietuviešiem tiek nomedīts mazāk, ņemot vērā, ka uz visas garās Lietuvas un Polijas robežas faktiski šo dzīvnieku tikpat kā nav. Igauņiem pelēču ir mazāk nekā mums (toties pie viņiem ir vairāk lāču), bet arī ierobežojumi atšķiras — atļauts nomedīt tikai 30 vilku, stingri sadalot pa reģioniem: kur to drīkst darīt un kur ne. Negribas kritizēt, taču no pašiem medniekiem esmu dzirdējis, ka šī sistēma īsti nedarbojas, jo vilks ir mobila suga, kas maina atrašanās vietas. Nereti rajonā, kurā atļauta medīšana, ir bijuši slikti sniega apstākļi, un zvēri aizdevušies projām uz citu vietu, kur nodara lielākus postījumus, bet pret viņiem nedrīkst neko pasākt, jo tur medības nav atļautas," stāsta Baumanis, piebilstot, ka pirmajā gadā, kad arī Latvijā tika ieviests limits, līdzīgi kā igauņiem, atļaujas tika sadalītas pa rajoniem, taču jau pēc mēneša konstatēja, ka šī sistēma nedarbojas, tāpēc VMD to atcēla. Šobrīd Latvijā atļaujas netiek dalītas pa rajoniem — valstī ir kopējā kvota. Pirmos divus gadus tie bija 150 dzīvnieki, tomēr, tā kā noteiktais apjoms netika izpildīts (pirmajā gadā tika nošauti 144, otrajā — 113), pērn VMD limitu samazināja līdz 130. (Medību noteikumi paredz medību sezonas beigas līdz ar atļauto datumu vai tad, kad tiek izpildīta kvota.) Pērn 130 "atļauto" vilku nošāva 24. vai 25. martā. Līdz ar to limits izrādījās veiksmīgi noteikts. Arī šogad tas ir tāds pats — 130. Medību sezona jau ir sākusies, un kopš 15. jūlija (saruna notika 26. jūlijā) ir nomedīti septiņi vilki (trīs Talsu, Kuldīgas, Saldus rajonā, četri Ugāles mežniecībā). Mežu dienesta mājaslapā regulāri tiek ziņots, cik vilku ir nomedīts, līdz ar to mednieki ir informēti, vai limits ir izsmelts vai ne. Paralēli šo plēsēju skaita ierobežošanai notiek arī datu ievākšana. Jau trīs gadus pēc VMD iniciatīvas 800 mežsargu ik gadu iesniedz dzīvnieku uzskaites datus. Vilku un lūšu pēdas tiek reģistrētas ziemā svaiga sniega apstākļos. Pirmajā gadā tas darīts vienu, pēdējos divos gados jau divas dienas. "Visi iesūtītie dati tiek apkopoti un analizēti, un mēs cenšamies izmantot visu iespējamo informāciju, lai pamatoti noteiktu kvotu vai veiktu pārmaiņas sezonā."
Vilks kurzemnieks un vilks no austrumiem
Latvijā vilkus var nosacīti iedalīt Kurzemes un austrumu puses populācijā. "Kurzemnieki" ir pilnīgi pašpietiekami, jo spēj atjaunoties un nodrošināt jauno paaudzi, tā teikt, no savām rezervēm. Visvairāk vilku mīt Kuldīgas, Talsu un Ventspils mežos. Savukārt ziemeļaustrumu daļā ir jūtama migrācija gan no Igaunijas, gan no Baltkrievijas un Krievijas. To var secināt, piefiksējot vairākus jaunus vidēja vecuma īpatņus. Tātad notiek svaigu asiņu pieplūde — šī tendence ir pierādīta. Vēl viens rādītājs šai imigrācijai — dzīvnieku parametri. Mērot galvaskausus, kas ir medību trofejas, izrādās, ka Kurzemes populācijai galvas ir nedaudz mazākas nekā "austrumniekiem". Tas kārtējo reizi apstiprina, ka tās ir divas — ne gluži izolētas, bet atšķirīgas — saimes. "Kurzemnieki" mīt nedaudz nošķirti, jo pa vidu ir Zemgale, Rīga (arī Rīgas rajonā ir pelēči), Lietuva, kur ir maz mežainu teritoriju, un tādas vilki šķērso nelabprāt. Protams, dzīvnieku apmaiņa notiek, taču tā nav intensīva. Tā kā "kurzemnieki" blīvi apdzīvo savus mežus, tad austrumu kaimiņiem nav nekādas vajadzības vai patikas spiesties iekšā tur, kur jau priekšā ir spēcīga kolonija. ZA daļas populācija gan ir stipri atkarīga no migrācijas. Ja tās nebūtu, šajos rajonos vajadzētu domāt par medību ierobežojumiem, īpaši ziemeļu rajonos — Cēsu un Valmieras pusē, tā stāsta Baumanis. "Baltie plankumi" populācijas kartē ir tieši Vidzemē — Limbažu, Cēsu, Valmieras, Valkas rajonā. Tur gan ir dzīvnieki, kas mīt pierobežā, bet tos nevar uzskatīt par "mūsējiem". Šajā zonā ir lieli purvi (gan Igaunijas, gan Latvijas daļā stiepjas rezervāti), kur ir vilkiem piemērotas platības un iespēja netraucēti dzīvot, turklāt viņus tur grūti nomedīt.
Asinsnaids ar izņēmumiem
Dažkārt par vilkiem tiek noturēti klaiņojoši suņi. Ir novēroti gadījumi, kad šādi klaidoņi uzbrūk aitām, teļiem. Šajā sakarā jāmin vēl viena negatīva lieta: Latvijā ir konstatēts vilku un suņu krustošanās gadījums — to arī apliecinājušas DNS analīzes. Tas noticis Limbažu rajonā, kur tobrīd vilku blīvums bijis visai mazs. Acīmredzot šā iemesla dēļ vilku tēviņš izveidojis pāri ar suņu kuci. Šobrīd šajā metienā dzimušie dzīvnieki ir apskatāmi Līgatnes dabas parkā. Baumanis norāda, ka šādi jaukteņi varētu būt agresīvāki un mazāk baidītos no cilvēkiem nekā "tīrie" vilki. Dabā ieraudzīt vilku ir ļoti maza iespēja, jo pilnīgi normāla šā dzīvnieka reakcija, ieraugot cilvēku, ir bēgšana. Bet jaukteņi varētu bez bailēm nākt pie mājām un nodarīt postu saimniecībām. Suņi īstiem vilkiem nav pretinieki un lielākoties kļūst par upuri saviem nepieradinātajiem radiniekiem. Suns vilkam ir dabisks ienaidnieks — konkurents no senseniem laikiem, un laikam tāpēc tie šad un tad, it sevišķi Latgales pusē (Balvu un Krāslavas rajonā), "apciemo" viensētas un nokož pat pie ķēdes esošos sētas sargus. "Es to skaidroju ar vecu asinsnaidu un to, ka Krievijas puses vilkiem ir vājāka barības bāze, jo pārnadžu blīvums tur ir neliels.".
***
Fakti
Vilks ejot vai skrienot parasti liek pēdu pēdā (kreiso pakaļkāju labās priekškājas pēdā), un nospiedumu virkne ir taisna. Arī ejot barā, vilki cenšas iet cits aiz cita un likt pēdu pēdā. Pārvietojoties vilks galvu tur nedaudz nolaistu uz leju un pagrieztu uz vienu pusi tā, lai viena auss būtu orientēta uz priekšu, otra uz aizmuguri, aste nokarājas tieši uz leju starp pakaļkājām, vienīgi aulekšojot tā pacelta uz augšu līdz muguras līmenim. Vilks spējīgs attīstīt ātrumu līdz 55—60 km/h. Vilku balsi, gaudošanu, visbiežāk var dzirdēt vasaras otrajā pusē, kad vecie īpatņi, ar barību tuvojoties midzenim, iegaudojas, un vilcēni tiem atbild.