Odze uzbrūk aizstāvoties (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Šogad Latvijā no odžu kodumiem cietuši jau 50 cilvēki, lielākoties Cēsu, Valmieras un Rēzeknes rajonā. Pasaulē zināmas vismaz 60 odžu sugas. Tās visas ir indīgas, arī Latvijā sastopamā parastā odze, kuras kodiens gan nav tik bīstams kā tās izslavētajām radiniecēm gjurzai un Gabonas odzei.

Čūskām Latvija ir ziemeļu zeme, tāpēc pie mums sastopamas vien trīs šo radību sugas: odze, zalktis un gludenā čūska. Indīga no tām ir tikai odze (latīniski – Vipera berus). Odze ir aukstumizturīgākā no visām Eiropas un pasaules čūskām – izplatīta vistālāk uz ziemeļiem no ekvatora.

Latvijas austrumu un ziemeļaustrumu daļā odze ir bieži sastopama, stāsta bioloģijas zinātņu doktors Andris Čeirāns. Zinātnieks lēš, ka šobrīd odžu skaits Latvijā ir vairāki desmiti tūkstoši.

Vienīgais izskaidrojums odžu aktivitātei esot karstais laiks. Lai atveldzētos un padzertos, tās varot aizrāpot ļoti tālu no savām ierastajām dzīvesvietām – meža izcirtumiem, meža pļavām un purvainām vietām.

– Odzei kā aukstasiņu dzīvniekam ir tāda pati temperatūra, kāda videi, kurā tā uzturas. Tām patīk uzturēties vidē, kas atgādina mozaīku, kur saulainas vietas mijas ar ēnainām. Tādēļ tām tīkamas ir māju krāsmatas, – skaidro zinātnieks.

Atšķirīgās nokrāsas

Odzei atšķirībā no zalkša un gludenās čūskas raksturīga trīsstūrveidīga un nedaudz saplacināta galva. Uz muguras odzei ir tumšs līkloču zīmējums, kuram abās pusēs redzami ieapaļi plankumi. Tomēr odzes pamatkrāsa var būt no gaiši brūnas līdz tumši pelēkai. Atrastas arī vienkrāsainas – tumši pelēkas un melnas odzes.

– Rāpulis ir samērā neliels, pieaudzis var būt tikai 60 – 70 centimetrus garš. Nostāsti par redzētiem metru gariem īpatņiem lielākoties nav faktos balstīti, – uzskata zinātnieks.

Odžu tēviņus no mātītēm var mēģināt atšķirt pēc astes izmēriem: mātītēm aste ir īsāka. Mātītes vienmēr ir resnākas par vienaudžiem tēviņiem.

Gada siltās sezonas sākumā – aprīlī, maija sākumā – odzes ir rosīgas vienīgi dienā un uzturas lielākoties saules apspīdētās vietās. Laikam kļūstot siltākam, odzes uzturas galvenokārt krēslā un tumsā. Par šo rāpuļu piederību krēslas kustoņiem liecina arī vertikālie redzokļi – tā saucamās kaķa acis.

Odzei tāpat kā citām čūskām ir caurspīdīgi, saauguši un tādēļ nekustīgi acu plakstiņi. Tas varētu būt iemesls maldīgajam uzskatam par čūsku spēju hipnotizēt. Turklāt uz āru izvirzītās odzes uzacis dara tās izskatu draudīgu.

Osta ar mēli

Ja odzi tīši nekaitina, tā nav ne dusmīga, ne agresīva. Sajutusi draudus, odze nedaudz izslejas, atliec ķermeņa priekšgalu un šņākdama brīdina par savu klātbūtni.

Melno, slaido un lokano mēli tā izmanto kā ožas orgānu. Galā iešķeltā mēlīte izšaujas no mutes caur īpašu, tieši šim nolūkam paredzētu spraudziņu "augšlūpā" zem nāsīm.

Neviena čūska nedzird skaņu, kas izplatās pa gaisu, toties ar savu ķermeni ļoti labi uztver pat visniecīgākos zemes satricinājumus. Maz būs labuma, ja ieraugot odzi, skaļi kliedzot, mēģināsiet to aizbaudīt. Daudz efektīvāk ir dimdināt pa zemi ar kājām.

Izvāžamie indes zobi

Latvijas vienīgā indīgā čūska indi ievada, laižot darbā aptuveni puscentimetru garos un līkos indes zobus. Divi indes zobi odzei vajadzīgi barības ieguvei. Odze pārtiek no ķirzakām, vardēm un peļveidīgiem grauzējiem. Savukārt pati odze barības ķēdē ir maltīte stārķiem, lapsām un ežiem.

Odze savus nogalināšanas rīkus – zobus – tur atpakaļvērsti pieliektus augšžoklim un apslēptus īpašās gļotādas makstīs. Kad košanas brīdī čūska plati atpleš muti, zobi automātiski novietojas vertikāli. Upuri gan vispirms satver nevis indes zobiem bruņotais augšžoklis, bet sīkiem, neindīgiem zobiņiem klātais apakšžoklis. Sīkie zobiņi palīdz odzei ietriekt indes zobus dziļāk upurī. Visu čūsku augšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat deviņdesmit grādus ap savu garenasi. Medījuma organismā inde iekļūst pa zobu kanāliņiem.

Kad medījums saindēts, odze tūdaļ neķeras pie ēšanas. Pat nelieli kustoņi pēc odzes indes devas saņemšanas uzreiz nenomirst. Odze savu aizbēgušo ēdienu atrod, ar mēlīti ostīdama bēgļa pēdas.

Inde odzei ir ļoti svarīga, jo piedalās gremošanas procesā, palīdzot sadalīt upuri. Inde palīdz čūskas gremošanas sistēmai tikt galā pat ar nomedītā dzīvnieka kauliem un zobiem.

Čūskai ir interesanta dzeršanas maniere: ūdeni viņa iesūc mutē, tad izslejas un atgāž galvu, lai ūdens no mutes ietecētu rīklē. Čūskas tāpat kā putni nečurā. Niecīgo barības daudzumu, kas netiek pārstrādāts, dzīvnieku organisms no zarnām izvada kopā ar urīnvielām cietā veidā.

Nekādu lēcienu

Dzirdētie nostāsti par odzēm, kas agresīvi lec virsū cilvēkam, ir pārspīlējumi. Nekādus lēcienus pretī upurim neveiklais dzīvnieks izdarīt nespēj, stāsta zinātnieks. Odze gluži vienkārši iztaisno iepriekš atliekto ķermeni. Lai trāpītu mērķī, attālums nedrīkst būt lielāks par pašas čūskas garumu.

– Ja odzi satver aiz astes, tā nevar atliekties un iekost. Odzei nav tik spēcīgas muskulatūras, – saka zinātnieks un piebilst, ka neko tamlīdzīgu gan nevajadzētu darīt.

Tēviņu dueļi

Rāpuļu dzimumdzīve gadu no gada ik pavasari norit vienā un tajā pašā vietā. Odžu pārošanās laiks ir agri pavasarī. Pieaugušie tēviņi drīz vien pēc pamošanās no ziemas stinguma rīko iekarošanas turnīrus pieaugušo mātīšu dēļ. Turnīru laikā sāncenši apvij viens otra pacelto ķermeni, cenšoties nospiest pretinieku pie zemes. Duelanti uzvedoties godīgi un indes zobus darbā nelaiž.

Zinātnieks stāsta, ka odžu sekss ir kā pie cilvēkiem – pa pāriem. Novērots, ka kāzu laikā odzes neko neēd.

Mazie odzēni nāk pasaulē augustā vai septembra sākumā – atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Odzēni dzimst reizi divos gados, un augļa briešanas laikā mātītes ietur gavēni.

Odzes ir dzīvdzemdētājas jeb oldzīvdzemdētājas. Proti, mazulis attīstās olā jau mātes olvados, bet izšķiļas jeb no dzeltenuma maisa un gļotainā olu apvalka atbrīvojas īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai arī tūdaļ pēc piedzimšanas.

Atkarībā no mātes vecuma piedzimst seši līdz astoņpadsmit nelieli, aptuveni 12 –17 centimetrus gari odzēni. Dzemdēšanas laikā mātīte lēni pārvietojas, vidēji ik pēc piecām minūtēm laizdama pasaulē pa mazulim.

Tiklīdz apžuvuši, jaunie čūskulēni pirmo reizi mūžā steidz atbrīvoties no ādas virsslāņa. Bet trešajā dzīves dienā viņi jau sāk lūkot pēc pirmā medījuma.

Pamet ādu

Odzes ietur gavēni arī ādas virsējās kārtas maiņas laikā. Veselīgām čūskām virsāda nonāk vesela – tā nomaucas kā zeķe no kājas.

Slimām čūskām ādas virsslānis atlobās pa daļām. Veselīgas pieaugušās odzes no ādas izmaucas trīs četras reizes gada siltajā sezonā, bet slimīgas pieaugušās un visas jaunās odzes no vecās ādas atbrīvojas vēl biežāk.

***

Ja iekodusi odze…

Parastās odzes koduma vieta stipri sūrst un sāp. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos tas beidzas ar sakostā nāvi.

Pēc odzes kodiena cietušajam var iestāties sirds vājums, elpas trūkums, var sākties vemšana, sakostās ķermeņa vietas var stipri pietūkt, āda var kļūt zili violeta.

Uz koduma vietas steidzami jāuzliek kaut kas auksts, lai sašaurinātu asinsvadus.

Jāizsauc ātrie, jo medicīniskā palīdzība jāsaņem ne vēlāk kā trīs stundas pēc sakošanas.

Nevajadzētu kustināt sakosto locekli, nelikt pie brūces žņaugu, nespiest, nepiededzināt sakosto vietu, jo tas veicina indes nokļūšanu asinīs.

Jāatturas no indes sūkšanas no asinīm, jo tā var iekļūt dziļāk; nedrīkst griezt brūces, jo tajās var iekļūt infekcija.

Ja sakosta kāja, ieteicams to turēt paceltu.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu