Kāda ir Latvijas augsnes veselība?

 

Pasaulē arvien lielākas bažas izskan attiecībā uz augsnes kvalitāti, tās noplicināšanos un aizsardzību. Vīnes Agrārās informācijas centrs vērsis uzmanību uz satraucošiem datiem – aptuveni 40% lauksaimniecībā izmantojamās zemes pasaulē ir apdraudēti. Kāda šajā ziņā ir situācija Latvijā?

Līdz šim Latvijā trūcis vienotas Zemes politikas. Tikai dažos normatīvajos aktos bija skarti augsnes aizsardzības jautājumi, gan skaidri nenorādot, kurai institūcijai kas jādara tieši augsnes aizsardzības aspektā. Pirmais "oficiālais" solis situācijas risināšanā bija šomēnes Ministru kabinetā pieņemtās Reģionālās attīstības uz pašvaldību lietu ministrijas vadībā izstrādātās Valsts zemes politikas pamatnostādnes 2008.?2014. gadam. Tajās, piemēram, attiecībā uz augsnes kvalitāti ir paredzēts "sagatavot informatīvo ziņojumu par programmas zemes degradācijas novēršanai izstrādi un ieviešanu, iekļaujot arī jautājumu par zemes rekultivācijas/revitalizācijas iespējamajiem ekonomiskajiem instrumentiem", "izstrādāt metodiku augsnes kvalitatīvā novērtējuma noteikšanai", "izveidot zemes informācijas sistēmu, kas balstītos uz aktuālu ģeotelpisko informāciju, lai iegūtu pilnīgu un aktuālu informāciju par jebkuru zemes vienību un ar to notiekošajiem procesiem". Tāpat Zemkopības ministrijas paspārnē šogad izveidota vadības grupa pasākumam Augšņu karšu un datu bāzes digitalizēšana un aktualizēšana.

Vēl viens "stratēģisks" solis ir 2006. gada 22. septembrī Eiropas Komisijas (EK) apstiprinātā Augsnes aizsardzības tematiskā stratēģija. Pamatojoties uz to, EK ir sagatavojusi struktūrdirektīvas projektu augsnes aizsardzībai. EK pašlaik nav kopēju normatīvo aktu, kas nodrošinātu augsnes aizsardzību. Jāteic, politisko vienošanos dalībvalstis nav panākušas, jo daļa to uzskata, ka direktīva nav nepieciešama, jo viss pietiekami tiek regulēts nacionālajā līmenī. Savukārt Latvija, ņemot vērā, ka te neatkarības gados augsnes aizsardzībai nav pievērsta vajadzīgā uzmanība, atzinusi, ka direktīva varētu būt kā vadlīnijas šīs jomas sakārtošanai, ? ir norādīts Vides ministrijas sagatavotajā ziņojumā (Par Eiropas Komisijas projektu direktīvai, ar kuru izveido ietvaru augsnes aizsardzībai un groza direktīvu 2004/35/EC).

Kā redzam, teorētiskā bāze un priekšnoteikumi situācijas uzlabošanai ir, taču – kas notiks ar, kā savulaik teica, ideju iedzīvināšanu, rādīs laiks.

Veci dati

Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas nav veikts augšņu kvalitātes vērtējums un kartēšana. Faktiski tiek lietotas augšņu kartes, kurās ietvertā informācija ir vecāka par 20 gadiem. Turklāt pašlaik izmantotā augšņu klasifikācija būtiski atšķiras no starptautiskām augsnes klasifikācijām, tai skaitā no Pārtikas un lauksaimniecības organizācijā (FAO) izstrādātās.

Kāda tad caurmērā ir Latvijas augsne? Vidējais svērtais augsnes kvalitātes novērtējums ir 38 balles, kas, ņemot vērā mūsu valsts klimatiskos apstākļus, tiek uzskatīts par minimālo auglības līmeni attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi, lai varētu nodrošināt komerciāli dzīvotspējīgu lauksaimniecību. 57% Latvijas teritorijas augsnes auglības līmenis ir zemāks par 38 ballēm. Tāpat kā citviet pasaulē, arī šeit augsne ir pakļauta degradācijai, un kā iemesli tam jāmin gan dabiskie, gan antropogēnie faktori: vēja un ūdens izsauktā augsnes erozija, mākslīgas virskārtas izveide, augsnes virsmas pazemināšanās, pārpurvošanās, augsnes skābuma palielināšanās (tā ir viena no galvenajām problēmām, jo tas ietekmē ražas kvalitāti, augu slimību izplatību), piesārņošana ar pesticīdiem un citām ķīmiskām vielām un citi. Latvijā sastopams gan augsnes un grunts ķīmiskais piesārņojums (naftas produkti, smagie metāli, pesticīdi, šķīdinātāji u.c.), gan militārais piesārņojums (nesprāguši sprādzienbīstami priekšmeti ? munīcija).

Vēl kā problēma jāmin straujā lauksaimniecības zemju transformācija uz apbūves zemi. Lēmumi par to tiek pieņemti bez informācijas par augsnes kvalitāti un lauksaimnieciskās izmantošanas iespējām.

Līdzekļi un cilvēkresursi

Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu valsts datu bāzē šobrīd ir minētas 3527 vietas, no kurām 239 ir piesārņotas un 2621 ir potenciāli piesārņota.

Piesārņoto vietu sanācija ir sarežģīta un dārga. Latvijā tā pamatā tiek veikta ar naftas produktiem piesārņotajās vietās (atsevišķu projektu ietvaros), turklāt trūkst apkopotas informācijas par sanācijas gaitu un rezultātiem. Latvijā svarīgi būtu veikt "attīrīšanu" arī ar pesticīdiem un smagajiem metāliem piesārņotajās vietās, taču ar pesticīdiem piesārņoto vietu sanācija ir tehnoloģiski sarežģīts process, kas prasa lielus finanšu līdzekļus.

Vides ministrija norāda, ka būs nepieciešami finanšu līdzekļi no valsts budžeta pasākumiem, kas pašlaik netiek veikti:

- augsnes degradācijas pieļaujamo riska līmeņu noteikšanai; - erozijai pakļauto teritoriju konstatēšanai un monitoringa, kā arī augsnes aizsardzības pasākumu veikšanai; - plānošanas dokumentu un normatīvo aktu prasību izpildei, kas tiks papildināti vai izstrādāti, lai ieviestu struktūrdirektīvu; - piesārņoto vietu sanācijai un datu bāzu pilnveidošanai.

"Pašlaik Latvijā lietotā augšņu klasifikācijas sistēma būtiski atšķiras no Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) klasifikācijas, tādēļ nepieciešams sagatavot augšņu kartes, kas atbilst FAO normām. Augšņu kartēšana vajadzīga arī, lai iegūtu sistemātisku informāciju par augšņu stāvokli, varētu noteikt augsnes degradācijas riska zonas, aprēķinātu oglekļa bilanci, kā arī saimnieciskās darbības plānošanai un lai nodrošinātu minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu saprātīgu izmantošanu, noteiktu mazāk labvēlīgos apvidus. Šādu darbu veikšanai būs nepieciešami līdzekļi un cilvēkresursi," teikts VM ziņojumā.

Arī ziņojumā Par LIZ augsnes kvalitātes novērtējumu ballēs metodi un priekšlikumu izstrādes augsnes kvalitātes noteikšanai Latvijas lauku attīstības programmā iekļaujamajos atbalsta pasākumos/aktivitātes rekomendāciju izstrādi ir norādīts uz to, ka augšņu novērtējuma kartes ir vecas, vietām mainījies to stāvoklis, tā ietekmējošie faktori un līdz ar to zemes novērtējums. Kā viens no piemēriem minētas aizaugušās platības. Ortofotokartes ir lielisks apliecinājums tam, kā teritorija izskatījās 1995. gadā un kā pēc desmit gadiem. Diemžēl vēl šobrīd šīs kartes nav digitalizētas. Tās ir papīra formātā, nolietotas un netiek atjaunotas. Tāpat ziņojumā norādīts uz nacionālās un FAO augšņu klasifikāciju nesakritību, meliorācijas sistēmu inventarizācijas nepieciešamību.

Vajadzīga digitalizācija

"Augšņu kartēšanas lauku darbi tika pārtraukti 1992. gadā, jo Valsts zemes dienestam likumā paredzētajos uzdevumos augsnes kartēšana un lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvalitatīvās vērtēšanas darbi nebija paredzēti. VZD kadastrālās vērtēšanas vajadzībām līdz 2001. gadam, izmantojot kartēšanas arhīva materiālus un jaunākos kartogrāfiskos materiālus, kamerāli aktualizēja augšņu kartes arī tiem rajoniem, kam nebija veikta pēdējā kartēšanas kārta," par kartēšanas izveidi stāsta Valsts zemes dienesta (VZD) Nekustamā īpašuma vērtēšanas departamenta direktora vietniece Rita Pētersone, norādot, ka viss šis materiāls atrodas VZD arhīvā un ar to pagaidām kadastrālo vērtēšanu var nodrošināt. Viņa arī piebilst, ka materiāla arhaiskā forma neļauj to aktualizēt, tāpēc būtu nepieciešams to izveidot digitālā formātā.

Otra problēma ? šobrīd nav nevienas institūcijas, kuras funkcijas būtu iet "uz lauka" un veikt augšņu kartēšanu. VZD speciāliste cer, ka nesen izveidotā darba grupa ir solis tuvāk augšņu karšu digitalizācijai un karšu aktualizēšanas problēmas risināšanai. Uz jautājumu, cik bieži vajadzētu pārskatīt augsnes vērtību visas valsts mērogā, Pētersone teic, ka visai valsts teritorijai tas varētu būt 20 gadu cikls, līdzīgi kā tas esot Austrijā. Vietās, kur ir bojāta meliorācijas sistēma vai veikta jauna meliorācija, pārvērtēšana gan jāveic uzreiz, jo šāds stāvoklis ļoti būtiski ietekmē zemes vērtību.

Uz šo brīdi visas zemes vienības ir novērtētas – katrai noteikts vidējais svērtais lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvalitātes novērtējums ballēs, un tas ir reģistrēts kadastra informācijas sistēmā pie katra īpašuma. Pēc vidējā rādītāja nevar "izskaitļot" augšņu veidus, dažādas kultivēšanas pakāpes, meliorāciju, erozijas pakāpi. Runājot par to, vai vērtējums atklāj augsnes stāvokli, Pētersone skaidro, ka vērtēšana notiek uz visu zemes vienību, nosakot tās vidēji svērto rādītāju. Ja, piemēram, tās "atzīme" ir 45 balles, tad var būt, ka viens zemes gabala stūris ir ļoti slikts, bet otrs – ļoti labs, līdz ar to rādītājs ir kaut kur pa vidu. Vai augsne ir noplicināta, pēc tā diez vai varēs pateikt.

Visvairāk ietekmē meliorācija

Neesot jau tā, ka viss palicis nemainīgi šos gadus. Patiesībā lielākās izmaiņas augsnes vērtībā ir saistītas ar meliorāciju – vai tā vairs nekalpo, vai arī tiek nosusināts jauns apgabals. Noteikumi paredz, kā tādās reizēs tiek pārskatīts šīs zemes kvalitātes novērtējums – uz izziņu pamata – kamerāli. Pārējā teritorijā, kur tādas pārmaiņas nenotiek, vērtējums paliek jau esošais. "Tāpat viena daļa izmaiņu ir apzināta caur mērniecības robežu plāniem, otra ? "apmežotā" ? caur zemes transformācijas plāniem. Daļa lauksaimniecības zemes ir aizgājusi uz apbūvi. Daļa meliorēto zemju, kuras ilgi neapstrādāja, apauga ar krūmiem un usnēm, līdz ar to meliorācijas sistēma varētu būt sabojāta. Ļoti strauji degradējas kūdrainās pļavas, ja tādas ilgi neapstrādā.

Kadastrālās vērtēšanas vajadzībām lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvalitātei ir seši dalījumi – labs, vidējs, slikts – ar starpstadijām. Kādu augšņu ir vairāk? Mums ir dažādi apgabali, teiksim, Vidzeme ir reljefaina, saposmota, bet Zemgalē ir karbonātiskās augsnes – tā ir dabiski auglīga, tāpēc ir augstu novērtēta, un tas parādās arī nekustamā īpašuma tirgus cenās. Šajā tirgū aiziet arī tās teritorijas, kas atrodas pie upēm un ezeriem, arī smilšainas, neauglīgas zemes, bet faktiski tās izmanto vasaras mājām, atpūtas zonai, un tad zemes kvalitātei nav būtiskas nozīmes. Tas pats ir ar piejūras zemēm, kas ir smilšainas, tāpat arī Pierīga. Taču te lielu lomu spēlē novietojums."

Runājot par bažām, ka arī pie mums varētu būt vietas, kas vairs neder lauksaimniecībai, Pētersone domā, ka, salīdzinot mūsu apstākļus ar viņas minēto Austriju, kur kalnainos apvidos ir lielas erozijas problēmas, tādas izpausmes ir niecīgas. Tomēr arī mums ir erozijas procesi, kas samazina auglību. Ka zeme varētu degradēties un pārvērsties par tuksnesi pavisam, diez vai Latvijas apstākļos tas notiks. "Protams, augsnes kārta daudzviet ir plāna. Pārāk dziļi arot, auglīgākā kārta tiek iearta dziļāk, arī atkārtoti meliorējot, ļoti būtiski samazinās trūdvielu procents. Trūdvielu daudzuma atjaunošana ir ilgstošs process. Tā kā liellopu tagad ir mazāk un kūtsmēslu nav daudz, mēslojot tikai ar minerālmēsliem, notiek noplicināšanās. Cik ļoti lielā mērā mums notiek šāda intensīva zemes izmantošana un zemes auglības samazināšanās, grūti pateikt. Trūdvielu procents, kāds tas bija kartēšanas laikā, ir fiksēts Augsnes kartēšanas lietās. Ja būs izveidota datubāze, būs iespēja veikt salīdzinājumu ar pašreizējo situāciju."

Reklāma

Trūkst plānveidības

Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Augsnes un augu zinātņu institūta profesors Aldis Kārkliņš uzsver, ka attiecībā uz šo jomu ir vajadzīgas valstiskas vadlīnijas, ja gribam, lai arī nākamās paaudzes varētu uz šīs zemes izaudzēt labas ražas. Jo, lai augsni "atveseļotu", ir vajadzīgs ilgs laiks un lieli līdzekļi. "Diemžēl ar plānveidīgu darbību mums iet vāji, tāpat mums nav modernu pārskatu par augsni. Būtībā interese ir fragmentāra. Kad jāsagatavo kāds dokuments, tad viss notiek. Bet, līdzko darbs pie tā beidzas, arī aktivitātes nav nekādas. Jau pirms desmit gadiem tika izveidota koncepcija, ko darīt, bet viss palika uz papīra. Arī monitoringa programma lauksaimniecībā bija (no 1994. līdz 2002. gadam), bet viss apsīka," teic Kārkliņš, piebilstot, ka mums trūkst pakāpeniskuma – kad pietiekami ilgā laika posmā pārdomāti tiek piestrādāts pie kāda jautājuma. Teiksim, karšu digitalizācija – to taču nevar izdarīt dažu mēnešu laikā. Bet ilgākam laika posmam trūkstot naudas, un ir vēl citi iemesli, kāpēc galu galā no labajiem nodomiem paliek pāri tikai kārtējā dokumentu mape, bet realitātē nekas izdarīts nav.

"Arī dati mums ir haotiski – kaut kas ir no jauna, kaut kas no vecā. Padomju laikā, kad tapa augsnes vērtēšanas kartes, bija citi standarti (tīri ideoloģiski – mums nedrīkstēja būt tā kā "pūstošajiem kapitālistiem"), bet Rietumos – citi. Nu mums no vecās sistēmas ir saglabājušies vecie standarti, līdz ar to tas apgrūtina informācijas apmaiņu, jo Eiropā ir pavisam atšķirīgi skaitļi, termini. Tagad mēs vienas un tās pašas lietas saucam atšķirīgi. Tāpat gadiem nevaram vienoties par augšņu klasifikāciju. Saviem studentiem Lauksaimniecības Universitātē mācām jauno klasifikāciju, bet mums normatīvos joprojām ir vecie. Nu, jā – labāk jau ir neko nemainīt, lai nav nekāda progresa," mazliet ironiski secina Kārkliņš.

Kā problēmu viņš min arī to, ka par augsnes jautājumiem atbild divas ministrijas: Zemkopības ministrija – tikai par lauksaimniecības teritorijām, Vides ministrija ? par "savām".

Mētā no vienas ministrijas uz otru

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas profesors Oļģerts Nikodemus uzskata, ka pašreiz esot virzība uz priekšu, kā piemēru minot RAPLM izstrādāto zemes politiku. Viņš gan norāda, ka citviet Eiropā zemes pārvērtēšana ir ik pa 20 gadiem, līdz ar to var pateikt, kas notiek ar augsni. Pie mums tas ir pamests novārtā – augsnes monitorings nepastāv. Arī zinātniskajiem pētījumiem par augsnes kvalitāti līdzekļi tiek piešķirti minimāli. Bet, lai atbildētu uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, kas notiek ar apmežoto lauksaimniecības zemi, vajadzīgs apjomīgs pētījums.

Runājot par augsnes noplicināšanos, Nikodemus uzskata, ka esam labvēlīgākā situācijā nekā citviet pasaulē, jo mums ir pietiekami lielas teritorijas, kuras neizmanto lauksaimniecībā, līdz ar to augsne nosacīti atpūšas. Protams, kur ir intensīva tās izmantošana, vajadzīga organiska augsnes mēslošana. (Profesors atgādina, ka Latvijas teritorijā notiek dabiska augsnes paskābināšanās, tāpēc to vajadzētu kaļķot.) Attiecībā uz degradētām teritorijām – mums, par laimi, tādu neesot daudz.

Nikodemus atzīst, ka vecās augšņu kartes ir ļoti liela bagātība, taču, lai tās saglabātu, tās ir jādigitalizē. Tāpat ir vajadzīga augstas kvalitātes kontroles sistēma. "Lai var noteikt, kā mainās augsnes kvalitāte. Uz to jābalstās zemes politikai. Tāpat būtisks ir zemes kadastra jautājums. Lauksaimniekiem zemes kadastrālā vērtība ir galvenais kritērijs. Bet, ja dati ir par 70.–80. gadiem, cik objektīvi var aprēķināt zemes nodokli? Diemžēl šis jautājums tiek mētāts no vienas ministrijas uz otru, līdz ar to nav noteiktas atbildības, kas ko dara.".

***

Situācija 2007. gadā

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes – 38%

Meža zemes – 55%

Pilsētu un apbūves zemes – 4,1%

Pārējās zemes (krūmi, purvi, zem ūdeņiem u.c.) – 13,1%

No LIZ platības netiek izmantots – 14,6%

Situācija 2030. gadā

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes – 35%

Meža zemes – 56%

Pilsētu un apbūves zemes– 7%

Pārējās zemes (krūmi, purvi, zem ūdeņiem u.c.) – 12%

No LIZ platības netiek izmantots – 1%

Pēc RAPLM datiem

Reklāma: Nosedz neatliekamus izdevumus ar 0% pirmo aizdevumu līdz 250€!


Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.

Reklāma





Kļūsti par reportieri