Šogad sēnēs mazāk tārpu

Limbažu tirgū sastapu Aivaru no Lēdurgas pagasta. Viņš savā aptuveni 60 gadu ilgajā sēņotāja stāžā neatminas, kad sēņu būtu bijis tik daudz. Viņš arī zina - kur vieglāk piebraukt ar mašīnu, sēņu nav, bet, kur jāiet tālāk no ceļa un vēl jāpabrien, tur to ir daudz. Aivars ņemot labākās - bekas un baravikas. Ja to nav, tad lasot arī bērzlapes, vilnīšus un cūcenes. - Labāk pērk bekas. Ir savi kundes un, ja pārdod lētāk nekā citi, tad var ātri tikt vaļā, - smejas tirgotājs. Aivars novērojis, ka gailenes un baravikas savu augšanas vietu nemaina, tikai jāprot atrast. Viņš ir viens no retajiem pārdevējiem, kura piedāvājumā ir arī dzērvenes. To šogad esot maz un ļoti sīkas: - Parasti trīs gadus var lasīt un ceturtajā uz purvu nav jēgas doties, jo raža maza. Jaunās mētras aug un ražu vēl nedod, bet vecās vairs neražo. Maz esot arī brūkleņu: - Grūti pateikt, kas to ietekmējis - aukstais pavasaris vai lielais karstums. Gluži tāpat kā ar upenēm - ja iepriekš nezinājām, kur ogas likt, tad šogad no 50 krūmiem salasījām vien 5 spaiņus ogu, - stāsta tirgotājs. Pie viņa galdiņa pienākusī limbažniece Ilga, sarunādamās ar citiem pircējiem, atklāj recepti, kā pagatavot gaileņu kaviāru: - Gailenes nomazgā, izvāra sālsūdenī. To pašu izdara arī ar nelielu daudzumu beku. Pēc tam sēnes gaļas mašīnā samaļ. Visu samaisa. Nekādas garšvielas klāt likt nevajag. Manas draudzenes par pagatavoto bija sajūsmā, vēl šorīt uz maizes smērēju.

Ne viens vien tirgotājs novērojis, ka sēnes šogad ir bez tārpiem. Par to pārsteigta arī limbažniece Sarmīte. Viņa spriež, ka tas varētu būt atkarīgs no Mēness fāzēm - dilstošā tīrākas sēnes, augošā - tārpainākas. Uz tirgu limbažniece dodas reti, bet uz mežu gan vismaz reizi nedēļā: - Mežā man ļoti patīk, varu tur relaksēties un pie reizes arī sēnes palasīt. Zināmais un iemīļotākais Sarmītes mežs ir viņas dzimtajā Igatē, kur sēnes aug gan pie lapkokiem, gan eglājos. Šajā sezonā tās gan vairāk paslēpušās krūmos, mežmalās, zemākās vietās, tomēr sēņu pietiek: - Citi teic, ka dabūjuši ļoti daudz, citi, pat izbraukājuši trīs vai četrus mežus, vien tik, cik uz pannas likt. Sarunbiedre mājās pārnesusi arī vienu ērci - ceturto pa visu sēņošanas laiku savā mūžā. Par šiem kukaiņiem viņai ir stāsts: - Mēdz teikt, ka tās pieradušas pie cilvēkiem, kuri dzīvo meža tuvumā, un tos neaiztiek. Tā sakot, nelien svešā mežā, tad ērces neuzbruks, - smej Sarmīte. Pret encefalītu viņa gan vakcinējusies. Katram sevi jāsargā arī pašam - jāvelk slēgts un gaišs apģērbs, savukārt vakarā sevi rūpīgi jāaplūko. Sarmīte ar nepacietību gaida, līdz parādīsies vairāk cūceņu. Tās viņa ziemai iesāla, savukārt apceptas bekas sasaldē. Tad ziemā varot pagatavot mērci vai ko citu un ēdot atcerēties jauko rudeni.

Meža velšu guvuma apmērs atkarīgs arī no sēņotāja pieredzes. Regīna no Limbažu pagasta ir sēņotāja un ogotāja ar 25 gadu stāžu. Pati teic, ka no meža nekad nav pārnākusi tukšām rokām: - Ir jāzina, kur lasīt. Ja iet uz dullo, var palikt bešā. Šogad baravikas varējusi gandrīz ar izkapti pļaut. To laiks gan iet uz beigām, sāk parādīties apšubekas, vilnīši un cūcenes. Tiesa, šogad tās neaugot, kur iepriekš: - Kur tagad tās lasu, to nebija vismaz 7 gadus. Uz mežu viņa dodoties pat trīsreiz dienā kājām vai ar velosipēdu. Līdzsēņotājus vai ogotājus ņemt viņai nepatīk, nevienam neatklāj arī savas sēņu vietas: - Guvu mācību. Reiz parādīju, kur ir, nākamajā dienā vairs nekas nebija atstāts. Nācās meklēt jaunas vietas. Sēņošana ir hobijs un reizē arī darbs, pati smej - gandrīz slimība. Sev salasa vienu spaini, ar pārējo guvumu dodas uz tirgu. Baravikas pārdod par latu vai pusotru litrā. Pensionāriem Regīna dod atlaides. Tirgotāja pārdod arī zemestaukus. Tiem pircēja esot aizrunāta, tomēr tas nemazina citu interesi par šīm sēnēm. Limbažniece Daina piestāj aplūkot, kādi tie daudz pieminētie zemestauki izskatās. Secinājusi, ka pašai tādus nav gadījies atrast, teic, ka nu zināšot, kas tieši jāmeklē. Pārdevēja gan zina, ka Limbažos par šīm sēnēm interese ir maza, Rīgā tās pērkot pat par 4 latiem kilogramā. Tiesa, grūti pārvadāt - tās ir ļoti mīkstas un siltumā plīst. Vai Regīnai sēņojot nav gadījies saskrieties ar nikniem mežu īpašniekiem? - Sēnes lasu Kaijciemā, Intē, Ausmās, Pierīgā. Īpašnieki nekad neko nav teikuši. Esmu ar viņiem pat kopā ogojusi un sēņojusi. Lasu kārtīgi, aiz sevis neko neatstāju, nemētāju, sēnes smuki nogriežu, nepostu, - teic Regīna.

Vairāk bail no dusmīgiem meža īpašniekiem, ne ērcēm

Savukārt limbažniece Valentīna ne reizi vien saskārusies ar dusmīgiem meža īpašniekiem, kuri ne tikai lamājoties, bet pat uzrīdot suņus. Tādos mežos viņa vairs neatgriežoties. No ērcēm gan Valentīnai vairs nav bail. Reiz saslimusi ar encefalītu, izārstējusies, tagad ir imūna. Valentīna pārdod dzērvenes par 2 Ls/l. Viņa secina, ka raža šogad nav padevusies, turklāt ogas sīkas. Mazākās un zaļākās paturot pati, bet lielākās un glītākās vedot uz tirgu pārdošanai. Sēnes viņa salasa tikai tik, cik gadās pa ceļam, dodoties ogās. Tās viņa lieto vien sālītas. - Sēnes notīra, sagriež gabalos un liek vārīties. Tad noskalo un liek sālījumā, virsū uzliekot slogu. Kad kāds laiks pagājis, sēnēm pievieno ķiplokus, upeņu lapas un liek burkās. Ļoti garšīgi, - recepti atklāj Valentīna.

Savi sēņu pagatavošanas veidi ir arī limbažniecei Skaidrītei. Ļoti garda zupa iznākot no kaltētām baravikām. Tās pirms vārīšanas nedaudz jāpamērcē ūdenī. Kopā ar sēnēm vāra burkānus, sīpolus un kartupeļus. Pēc aptuveni stundu ilgas vārīšanas, kad sēnes mīkstas, zupa būs gatava. Bekas ir ļoti garšīgas sēnes, tās pie sirds ejot arī pašai tirgotājai: - Gatavojot beku vai citu sēņu mērci, nepieciešamas divas pannas. Vienā kopā ar sīpoliem sacep žāvētu gaļu. Otrā pannā apcep sēnes, ko pēc tam pievieno gaļai un sīpoliem. Drusku pasautē un pievieno krējumu. Interesanta ir arī sēņu marinēšanas recepte: - Sēnes iemarinēju, bet nepielieku ne ķiplokus, ne piparus. Kad burciņu veru vaļā, pirms ēšanas iepriekšējo marinādi nomainu pret jaunu un pievienoju lauru lapiņas, ķiplokus un piparus. Tad ir ļoti svaiga garša. Aizraušanos ar sēņošanu mantojuši arī abi Skaidrītes bērni. Vēl iepriekšējā naktī līdz pulksten 1 tīrījusi meitas savestās sēnes. Saldētava esot pilna, daudz jau samarinēts un arī sažāvēts. Tagad iespēju robežās viņa dodas uz tirgu. Baravikas pārdod par 1,5 - 3 Ls/l.

Aktuāla tēma, ko pārspriež gan tirgotāji, gan pircēji, ir saindēšanās ar sēnēm. Nesenais notikums, kad 2 smiltenietes, kuras saindējās ar balto mušmiri, nomira, bet meitenītei bija nepieciešama aknu pārstādīšana, vienaldzīgu nav atstājis nevienu. Uzrunātie visi teic, ka nepazīstamas sēnes nelasa. To apgalvo arī limbažnieks Jānis Petrušovs, kurš piestājis aplūkot puikulietes Helēnas Paulas tirgotās rudmieses jeb cariskajā Krievijā augstu vērtētos rižikus. Puikuliete tās liela kā gardākās sēnes, kas neesot jāvāra vai jācep - atliek vien iesālīt un ir lietošanai gatavas. Tās viņa pārdod par 1,60 Ls/kg. Helēna Limbažu tirgū šogad ir pirmo reizi: - Vispirms sēnes ziemai sagatavoju sev, nu varu atbraukt arī uz tirgu. Iespējams, pareizāk būtu bijis otrādi, jo sākumā sēnēm bija augstāka cena. Bet nevarēja zināt, kāds būs laiks. Ja uznāktu sals un sēņu raža beigtos, tad sev neko nepagūtu sagatavot, - spriež puikuliete. Bekas un baravikas ziemai viņa sāla: - Sēnes notīra, novāra un liek sālsūdenī. Tad piejauc dillītes, ķiplokus un liek burkās. Sēnes negaršo kā sālītas, bet tā kā drusku skābētas.

To, kādu sēni ņemt, izvērtē arī Jānis jeb, kā tirgū viņu pazīst, Kāpostjanka no Katvaru pagasta: - Ņemu tikai tās, ko pazīstu. Kad sēnes tīru, rūpīgi tās aplūkoju. Ja kaut kas nav riktīgi, metu laukā. Bērzlapes nelasu. Var ņemt podiņus, jo pati bērzlape jau ir pāraugusi. Jānis veic eksperimentu, ko sācis pirms pāris gadiem. Aptuveni hektāru zemes aizaudzējis ar bērziņiem, ko ik pa laikam retina. Šajā birzītē viņš sēj sēņu sporas: - Sēnes tīru mājās. Visus atgriezumus, kas no tām paliek, nemetu kompostā, bet izkaisu šajā teritorijā. Gribu, lai sēnes varu lasīt savā zemē. Šogad jau 3 bekas birzī atradu, - stāsta katvarietis. Šādi viņš rīkojies, jau dzīvodams Irlavā Kurzemē. Tad labu sēņu ražu sagaidījuši pēc 7 gadiem. Ziemai Jānis sēnes saldē. Tiesa, jāievēro daži knifiņi: - Gailenes nedrīkst saldēt svaigas - tās kļūst rūgtas. Vispirms tās termiski jāapstrādā un tad var likt saldētavā. Savukārt baravikas sagriežu nelielos gabalos un lieku maisiņos, jo kastītes saldētavā aizņem vairāk vietas. Pārdevējs piekodina, ka ūdeni sēnēm, kuras nevāra, nemaz tuvumā nevarot likt. Sēnes jānotīra ar sausu lupatiņu. Ja to dara ar ūdeni, tās zaudē savu labo garšu.