Tikai 20 kilometru attālumā no Rīgas centra atrodas Salaspils kodolreaktors. Reaktora darbību pārtrauca 1998.gadā, pēc tam sākās demontāža. Jau 1999.gada 1.janvārī tas nonāca Vides ministrijas pārraudzībā. Tad arī konstatēja reaktora neatbilstību Latvijas un starptautisko radiācijas drošības standartu prasībām. LNT raidījums „Top10” svētdien pētīja, kas notiek Salaspils kodolreaktorā šobrīd un cik tas drošs laikā, kad pasaule seko traģēdijai Japānā.
Salaspils kodolreaktorā turpinās demontāža. Cik tas drošs?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pildīja PSRS pasūtījumus
Salaspils kodolreaktors tika svinīgi atklāts pirms piecdesmit gadiem - 1961.gadā. Tas vietējiem zinātniekiem pavēra iespēju veikt atomu kodolstruktūras pētījumus. 60% no darba apjoma bija PSRS pasūtījumi - galvenokārt metālu īpašību izpēte un termokodolenerģētika, kā arī citi pētījumi, vēstīja raidījums.
Šobrīd savā 50.jubilejas gadā zinātniskais komplekss ir slēgts. Pētījumi vairs nenotiek. Kodolreaktors tiek demontēts, taču darbi rit jau desmit gadus. Tas notiek starptautiska projekta ietvaros. Gadu gaitā finansiālu atbalstu speciālistiem un iekārtām nodrošinājusi Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra, Eiropas Savienība, ASV un citi.
Apsargā Drošības policija
„Top10” noskaidroja, ka objekts joprojām tiekot stingri apsargāts, ko veic Drošības policija. Lai gan tur vairs nav atrodama kodoldegviela, pats demontējamais reaktors joprojām sevī glabājot radioaktīvo fonu. Par reaktora demontāžu atbildīgs ir Andris Abramenkovs, kurš ir Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras direktors. Viņš atzina, ka kopš deviņdesmito gadu beigām esot paveikts diezgan daudz, taču, viņaprāt, darbi vēl esot pusceļā.
Fizisku Salaspils kodolreaktora darbību pārtrauca 1998.gada vasarā. Taču vairāki gadi pagāja, atdzesējot lietoto kodoldegvielu, jo šis process notiekot ļoti lēni. Pēc reaktora slēgšanas daļa darbinieku tika iesaistīti demontāžā. No vienas puses, tas ir tehnisks darbs, taču prasa ļoti specifiskas zināšanas, jo demontējamie objekti gadu gaitā bija kļuvuši radioaktīvi.
Avārijas situācijā problēmas būtu
Arī mūsdienās ir jāievēro daži drošības pasākumi, apmeklējot šo kompleksu: pašam jāuzvelk balts virsvalks, uz apaviem - bahilas. „Te tiek veikti darbi, un demontāžas darbu ietvaros vienmēr pastāv risks piesārņoties ar radioaktīvajiem atkritumiem, līdz ar to ir zināma kārtība, kādā veidā mēs to darām,” skaidroja Abramenkovs.
Teorētiski radiācijas līmenim šeit ir jābūt normas robežās. „Top10” novēroja, ka reaktora iekšējās sienas ir izklātas ar īpašu cementa kārtu. Tās darbojas kā mākslīgs apvalks. Galvenais starojuma avots ir pats kodolreaktors, precīzāk, tā iekšiene.
Kodolreaktors jādemontē, jo objekta uzturēšana vai iekonservēšana neatmaksājas. Draudus tas var radīt tikai nelabvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā. Abramenkovs atzina: „Pašlaik ir ļoti minimāls starojums un tas nepārsniedz nekādas pieļaujamās normas, bet, teiksim, tehnogēnās avārijas rezultātā vai, ja kaut vai modelē lidmašīnas katastrofu, nedod Dievs, tad šeit varētu rasties ievērojamas problēmas - tā tas ir un to nevar noliegt.”
Kā aizveda bīstamo urānu?
Demontāžas sākšana sakrita ar laiku, kad pasaulē pieauga terorisma draudi. Divas reizes gadā uz Salaspili devās starptautiska ekspertu grupa, kas kontrolēja radioaktīvo materiālu daudzumu, bažījoties par to nonākšanu noziedznieku rokās.
Kodolpētniecības centra rīcībā bija palikuši 2,5 kilogrami bagātināta urāna. Tā esot desmitā daļa no apjoma, kas nepieciešams atombumbas izgatavošanai. Cena melnajā tirgū - desmitiem miljonu dolāru.
Tādēļ urāna izvešana no Latvijas notika 2005.gadā, pastiprinātas apsardzes apstākļos. Plašāka informācija tika sniegta tikai pēc tam, kad urāns jau bija aiz valsts robežām. To pieņemt piedāvāja Lielbritānijai, Francijai, ASV, taču tām nebija pieredzes darbam ar PSRS izcelsmes urānu. Galu galā tika panākta vienošanās ar Krieviju.
Kodolreaktora demontāža turpinās
Vēl vēlāk Krievija pieņēma arī izlietoto kodoldegvielu, kas pēc savām īpašībām ir kaitīgāka. Līdz brīdim, kad tika izvesta tīrā un izlietotā kodoldegviela, no reaktora zāles jau tika demontētas zinātniskās iekārtas, pirmā un otrā dzesēšanas kontūra, sašķiroti neradioaktīvie materiāli. Taču darba netrūks vēl vairākiem gadiem. Pagaidām darbi kavējas arī naudas trūkuma dēļ, jo valstī taupības režīms.
Tagad Latvijai jāpabeidz likvidēšana, transformējot zāli citu tehnoloģiju vajadzībām. Kompleksa telpās plānots realizēt tā saukto ciklotrona projektu, kas palīdzētu ārstēt vēzi. Zinātnieki radītu radioaktīvus izotopus, kuri pēc ievadīšanas cilvēka organismā varētu noteikt bojātos orgānus. Kad tas paveikts, radioaktīvie elementi dažu stundu laikā sabruktu un cilvēkam nebūtu kaitīgi.
Pirms ciklotrona projekta īstenošanas Abramenkovs gan paredzot lielu darbu sabiedrības izglītošanā. Lai gan šeit tiktu radīti elementi cilvēku ārstēšanai, bailēm no vārda "radioaktīvs" ir liels spēks.
Skatīt pievienoto video.