Man gan skumji palika, ka meklējot sev eglīti redzēju diezgan daudz nocirstu, nozāģētu un atstātu eglīšu, dažas pat pavisam maziņas, mazākas pat par to atļauto metru.
šogad nolēmu: necirtīšu nevienu eglīti, toties nogriezu uzmanīgi vienu skaistu zaru , ieliku vāzē ar ūdeni un izpušķoju, svētku sajūta bija brīnišķiga!
Šogad piedzīvoju brīnumu - iebrauca pagalmā mašīna un lūdza atļauju nocirst manā mežā dažas eglītes pret samaksu. Pēc ilggadīgas eglīšu sargāšanas no zagšanas jaunaudzēs, no pārsteiguma uzreiz pat parunāt nevarēju.
Krieviskais lēni, bet tomēr pamazām atkāpjas un, cerams, ar laiku pazudīs no katra sevi cienoša cilvēka apziņas. Tas priecē.
Visu cieņu godprātīgajiem eglīšu meklētājiem, kas ciena sevi un citus.