Jauno un plato ceļu būvēšana valsts mežos ir mīkla ne tikai iedzīvotājiem, bet arī speciālistiem. Pasaules Dabas fonda Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis intervijā portālam TVNET pauž neizpratni par vērienīgo ceļu infrastruktūru, ko blakus kailcirtēm ierīko valsts uzņēmums «Latvijas Valsts meži» (LVM). Rodas jautājums, vai LVM nodarbojas ar mežkopību vai ceļkopību?
Te varat izlasīt intervijas pirmo daļu
Vai jūs piekristu apgalvojumam, ka LVM mūsu mežos patlaban darbojas nevis kā labi saimnieki, bet gan kā izsaimniekotāji, piemēram, cērtot kailcirtes?
Ir daudz dažādu jautājumu, uzstādījumu, priekšlikumu par kuriem nav iespējams saņemt atbildes vai komentārus no LVM, piemēram, šauri par ekonomiskām lietām, par LVM apsaimniekotā meža kapitāla vērtību un vai tā nav noplicināta. Līdz ar to viedokļi ir dažādi un pastāv publiskā telpā arī jūsu izteiktais minējums.
Teicāt, ka no LVM nav iespējams saņemt dažādu informāciju. Kāpēc viņi, jūsuprāt, to slēpj?
Manā līdzšinējā darba pieredzē ir bijuši gadījumi, kad nespēju nekādi izprast LVM rīcību, piemēram, saistībā ar līdzdalību FSC sertifikācijas un arī normatīvo aktu izstrāde procesos. Esmu sastapies ne tikai ar slēptu vai puspatiesu informāciju, bet vēl biežāk
ar ļoti vienaldzīgu attieksmi pagātnē pret ļoti būtiskiem jautājumiem,
piemēram, nekailciršu mežsaimniecības attīstību, ietekmes uz vidi izvērtēšanu un mazināšanas pasākumu iekļaušanu praksē, ainavu ekoloģijas principu īstenošanu, bioloģiski augstvērtīgu mežu aizsardzību, sarunu attīstību ar vietējo pašvaldību iedzīvotājiem, un tā varam turpināt. Šie jautājumi varbūt šodien nedaudz ir pavirzījušies, bet daži no tiem jau ir vecāki par 10 gadiem, un šajā laikā mežsaimnieciskā darbība, tajā skaitā koksnes ieguve nebija apstājusies. Tā intensīvi turpinājās.
Atgriežoties pie jautājuma par saimniekošanu Latvijas valsts mežos, jāzina, par kādiem kvalitātes kritērijiem mēs vēlamies runāt – vai tikai ekonomiskajiem, vai arī par bioloģiskajām un sociālajām vērtībām.
Vai tās visas var savienot, prātīgi saimniekojot?
To visu noteikti vajag mēģināt savienot, tad tā būtu tiekšanās uz mūsdienu mežsaimniecības principiem. Šaubos, ka kāds varētu pierādīt, ka LVM uzdevums ir tikai ekonomisko kritēriju izpilde. Runājot par LVM saimniekošanu, es nevēlētos lietot vārdu izsaimnieko, jo man nav visaptverošas informācijas par LVM rīcību.
Man LVM mežsaimniecības prakse nereti nav pieņemama, un domāju, ka tā nav pareiza.
Bet analizējot LVM darbību pēdējo 2-3 gadu laikā, vēlos norādīt, ka paveiktas ir arī labas lietas un sperti soļi prakses uzlabojumos vai vismaz risinājumu meklējumos. Konkrēti var minēt, piemēram, kailciršu mežsaimniecības uzlabojumus. Kaut kailcirtes nevaram dēvēt par videi draudzīgu mežsaimniecības metodi, tomēr, ja izvēle veikta par labu kailciršu lietojumam, tad šobrīd pēc savas pieredzes varu teikt, ka vērojama videi draudzīgākas kailcirtes īstenošana. Citiem vārdiem sakot, LVM izvēlas no vides viedokļa nepareizo saimniekošanas metodi, taču tās ietvaros viņi ir centušies rīkoties labāk.
Taču kopumā LVM turpina intensīvu kailciršu izmantošanu. Līdz ar to nevar runāt, ka šāda mežsaimniecība kopumā ir dabai draudzīga. Šādiem apgalvojumiem es nevaru piekrist.
Kam šāda sliktā mežsaimniecības prakse ir izdevīga?
Jāsaprot esošā situācija – Latvijā mežu apsaimniekotāji paši nenosaka mežsaimniecību. Ir milzīgs privāto interešu spiediens no koksnes pārstrādātāju un mežizstrādes uzņēmēju puses. Manuprāt,
mežsaimnieki Latvijā īsti nevalda pār mežu.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma par saimniekošanu mežā. Par ekonomiskajiem jautājumiem nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, jo sabiedrība nezina, kāda ir valsts mežu vērtība. Mēs nezinām, kas notiek ar kapitāla vērtību pie esošās saimniekošanas - cērtot mežus, būvējot ceļus un atjaunojot meliorācijas sistēmas. Jautājums arī vēl cits – vai, maksājot valsts budžetā maksājumu, apbižojam mežus vai uzņēmumu LVM? Vai nevienu? Publiskajā telpā vel nesenā pagātnē nebija informācijas par mežu kapitāla vērtību un vai tā mainās, varbūt tagad kaut kas ir publicēts.
Par LVM būvētajiem meža ceļiem dzirdēts arī starptautisku speciālistu pausts izbrīns. Citur pasaulē mežā netiekot būvēts 24 metrus plats ceļš ar ļoti labu segumu. Kāpēc, jūsuprāt, tas notiek?
Tas jau vēsturisks jautājums, kāpēc LVM būvē tik platus ceļus? Vai LVM nodarbojas ar mežkopību vai ceļkopību? Nemāku atbildēt uz šo jautājumu. To man jautā dažādi cilvēki, tajā skaitā citu sektoru uzņēmēji. Reizēm neizprotu gan ceļu infrastruktūras platumu, gan atdevi kādā konkrētā vietā. Personīgi tā man dažbrīd bijusi liela mīkla.
Diemžēl par šo jautājumu joprojām klusām diskutē arī cilvēki, kuri strādā mežos. Pēdējos 2-3 gados izskatās nedaudz pārdomātāki lēmumi, taču kopumā
šo jautājumu uzdod vēl aizvien ne tikai profesionālie mežkopji cits citam.
Atzīšos, ka esmu kādreiz uzdevis šo jautājumu arī LVM darbiniekiem, kuri strādā mežā, bet pārliecība par atbildes pamatotību mani nav pārņēmusi.
Protams, mēs varam diskutēt par standartu prasībām, bet jautājums pēc būtības ir atklāts, vai ceļš ir mērķis vai instruments mērķa sasniegšanai, neapšaubot ceļa ekonomisko un reizēm sociālo lietderību. Kopumā ceļu tīkla uzturēšana prasa lielus izdevumus, un šeit jāsaprot, ka koksnes ieguves intensitāte nākotnē nesamazināsies, tieši pretēji, vienkārši izsakoties, ceļiem būs sevi jāatražo.
Bet vai tiešām viensētā dzīvojošam cilvēkam, lai nokļūtu pie kaimiņa vai ciematā, meža vidū vajadzīgs 24 m plats un ar ļoti labu segumu klāts kvalitatīvs ceļš?
Tas jājautā gan cilvēkam, kurš tur dzīvo, gan cilvēkam, kurš pieņem lēmumus par kāda konkrēta ceļa būvniecību. Piekrītu, ka cilvēku drošība uz ceļa ir ļoti prioritārs kritērijs, bet tas, manuprāt, risināms citiem līdzekļiem.
No dabas viedokļa varu pateikt, ka
šādu ceļu būvniecība nav laba prakse,
jo tādā veidā tiek pastiprināta mežu masīvu fragmentēšana, kas jau tā ir intensīva plaši īstenotās kailciršu mežsaimniecības dēļ.
Ja runājam par ekonomisko aspektu, tad nezinu nevienu privāto mežu īpašnieku, kurš var atļauties būvēt šādus ceļus, arī tādus, kam meža īpašums ir 100, 200 vai pat vairāki tūkstoši hektāru. Protams, arī privātie mežu īpašnieki būvē ceļus, taču tie nav šāda mēroga, bet tie ir pietiekami funkcionāli. Meža īpašnieki izvērtē katru ieguldīto eiro būvniecībā un potenciālā uzturēšanā, kā arī vērtē katru bioloģiski aktīvo kvadrātmetru, kas tiek izņemts no tiešās ražošanas. Vēlos uzdot jautājumu lēmumu pieņēmējiem – vai tiešām viņi arī savā īpašumā būvē šādus ceļus?
Neizpratni par vērienīgo meža ceļu infrastruktūru portālam TVNET pagājušajā nedēļā pauda arī Baldones puses puses iedzīvotāji.
Te varat izlasīt pirmo daļu intervijai ar Rozīti
Sarunas noslēgumu varēsiet izlasīt TVNET tuvākajā laikā.
